Par to, vai Latvijai vajadzētu piedalīties Eirovīzijā un kādi ieguvumi no dalības šajā dziesmu konkursā ir mūzikas industrijai, māksliniekam un valstij, diskutēja Liena Grīna (Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība), mūzikas žurnālists Kaspars Zaviļeiskis, Agnese Cimuška (Latvijas Mūzikas attīstības biedrība/Latvijas Mūzikas eksports), LTV komunikāciju speciāliste Ilze Jansone, mūzikas menedžmenta speciālists Aldis Hofmanis, dziesmu producents Kaspars Ansons un “Pieci.lv” mūzikas redaktors un "Supernova 2018” žūrijas vadītājs DJ Rudd. Diskusiju vadīja dīdžejs un Eirovīzijas latviskā komentāra balss Toms Grēviņš.
Atskatoties uz Lauras priekšnesumu, ekspertu vidū nebija vienprātības – izskanēja viedokļi, ka tam pietrūka dinamikas, tādēļ tas nebija pārāk aizraujošs, savukārt pretējās domās bija Aldis Hofmanis un Toms Grēviņš – Grēviņš norādīja, ka tā ir visa Lisabonas laika labākā Lauras uzstāšanās, kurpretī Hofmanis iebilda, ka priekšnesums bijis "feiks", jo viņš nav noticējis māksliniecei līdz galam.
Taču eksperti bija vienisprātis, ka Latvijai nav jākaunas starptautiskās auditorijas priekšā un ka panākumus Eirovīzijā prognozēt ir visai grūti. Agnese Cimuška savukārt uzsvēra, ka Laura Latvijas mūzikas industrijai bija ļoti vajadzīga – svarīgi iznest un izpildīt kvalitatīvi.
Pievēršoties jautājumiem par Latvijas dalību Eirovīzijā, tika akcentēts konkurss “Supernova”, kas notika jau ceturto gadu, kā arī “Supernovas” nometnes, kuras rīko Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība. Salīdzinot Latvijas un Zviedrijas pieredzi, Agnese Cimuška norādīja – atšķirībā no Zviedrijas, Latvijā nav konkrētu valsts vadlīniju. Turklāt problēma ir arī finansējuma trūkums.
“Supernovas uzvarētājs tālāk sitas kā pliks pa nātrēm, kā māk, lai tiktu līdz lielajai Eirovīzijai.”
Hofmanis norādīja, ka šis dziesmu konkurss jebkurā gadījumā ir kā loterija. Pirmie Latvijas dalībnieki – grupa “Prāta Vētra” – uz dalību konkursā esot gājuši mērķtiecīgi un stratēģiski. Hofmanis arī uzskata, ka nereti mākslinieku sabojā tieši producenti – strādājot pēc matemātiskas formulas un saviem standartiem, var uzspiest izpildītājam pilnīgi citu identitāti.
“Supernovas” veidotāja Ilze Jansone savukārt uzsvēra, ka nereti dalība Eirovīzijas konkursā ir būtiska tieši pašam māksliniekam – kā piemēru var minēt Donu, kurš palika otrajā vietā, tomēr ieguva lielas skatītāju simpātijas un nodrošināja sev popularitāti. Eksperti arī uzsvēra vēl vienu konkursa labumu – gan “Prāta Vētra”, gan Intars Busulis veiksmīgi izmantoja Eirovīziju kā platformu, lai apgūtu jaunu tirgu.
Iztirzājot jautājumu, kāpēc dažādu valstu priekšnesumi tik ļoti atšķiras, eksperti skaidroja, ka ir divas iespējas, kā valsts veido savu priekšnesumu konkursā. Pirmā – par visu parūpējas konkursa organizatori, bet otrā – attiecīgās valsts komanda algo savu, kompetentu scenogrāfu, gaismu mākslinieku u.tml. Specefekti uz Eirovīzijas skatuves maksā ārkārtīgi dārgi, un gan Eirovīzijā, gan "Supernovā" mākslinieki faktiski piedalās ar amatiera finansējumu, tāpēc šeit nekādu lielu iespēju nav.
Arī iespējas, kā izcelties Eirovīzijā, faktiski ir trīs: uz skatuves sarīkot kārtīgu šovu, būt atšķirīgam (kāda, piemēram, bija somu grupa “Lordi”) vai arī iztikt bez specefektiem un aizvest uz Eirovīziju ar harismu apveltītu mākslinieku, kurš izpilda foršu dziesmu.
Asākas diskusijas raisījās par dziedātāju vecumu – vai Eirovīzijā būtu jāpiedalās pieredzējušiem dziedātājiem, kas raduši uzstāties milzīgai auditorijai, vai arī jauniem māksliniekiem, kuri, kā norādīja DJ Rudd, gan pašapziņas, gan komunikācijas ziņā ievērojami atšķiras no cita gadagājuma māksliniekiem.
Tāpat nebija vienprātības jautājumā, vai “Supernovā” vajadzētu ļaut piedalīties jauniešiem, sākot no sešpadsmit gadu vecuma.
