Vācu Valsts ģimnāzijas direktore Sandra Sīle stāsta: "Parasti saviem abiturientiem sakām – ja gribat dāvināt skolai, tad dāviniet to, kas jums pašiem pietrūka skolas laikā. Tā nu esam nonākuši pie daudzām skaistām dāvanām - meitenēm ir pietrūkuši spoguļi, tā kā esam tikuši pie spoguļiem. Vēl arī soliņi skolas dārzā. Mums visiem bija sapnis par strūklaku skolas dārzā - esam tikuši arī pie skolas strūklakas."
Skolas dārzā aug absolventu dāvinātie ceriņi, rododendri, lilijas, tomēr netiekot aizmirsts arī par izglītības procesā tik noderīgajām grāmatām. "Tā mēs tiekam pie vārdnīcām, tā mēs tiekam pie grāmatām, kuras grūti nopirkt ar valsts un pašvaldības līdzekļiem, " stāsta skolas bibliotekāre Zane Jakovica.
Par skolas dāvanām tiek runāts atklāti un ar prieku, savukārt par pateicībām, ko vecāki sarūpē klases audzinātājai, atklāti runāt nevēlas ne vecāki, ne skolotājas, to varam uzzināt vien anonīmi:
"Skolotājai sarūpējām dāvanu karti no lielveikala 100 eiro vērtībā. Uzskatu, ka bija pelnījusi."
"Mēs audzinātājai uzdāvinājām abonementu uz teātri. No sākuma gribēja mesties ceļojumam, bet no katra vākt pa 20 eiro, tomēr bija par dārgu."
"Dzirdēju, ka kādā skolā audzinātājai ar lielu pompu uzdāvināta dāvanu karte relaksējošai masāžai, ar domu, ka tik daudz enerģijas iztērējusi, ka jāatgūstas, nu nezinu, tas liekas kaut kā perversi."
Vēl pie dāvanām skolotājai tiek pieminēti ceļojumi, kaklarotas, pulksteņi, gleznas, interjera un dizaina mākslas darbi. Izrādās, dāvanām un to vērtībai ierobežojumu nav, kā arī izglītības sistēmā likums neaizliedz pedagogiem pieņemt šāda veida pateicības, tomēr ir jāievēro zināma lietu kārtība.
Izglītības Valsts kvalitātes dienesta pārstāvis Maksims Platonovs stāsta, ka, ja reiz dāvanu kāds ir izdomājis dāvināt, tad skolai arī attiecīgi tas būtu jāiegrāmato. Vissvarīgākais ir ievērot brīvprātības principu, jo vecākiem vai pedagogiem nebūtu tiesību dāvanu obligāti pieprasīt.
"Vecāki var vienoties par dāvanu audzinātājam, bet vecākam, kas negrib piedalīties dāvināšanas procesā, tas noteikti nav jādara. Ne bērns, ne vecāks nav pie tā vainīgs, jo izglītības ieguve ir bez maksas un nekur nav pienākums dāvināt, viss šis process ir brīvprātīgs, " piebilst Platonovs.
Iespējams, ka izlaidumu un dāvanu kults pie mums ir pārāk liels, tomēr arī citur Eiropā skolas beigšana tiek atzīmēta tikpat pompozi un, iespējams, ka pat ar lielākām dāvanām kā pie mums.
"Mode manos laikos bija vīriešiem uzdāvināt mašīnas, atkarībā no situācijas tā mašīna varēja būt no Lambordžini līdz mazam, mazam tādam kā itāļu žigulītim. Sievietēm dāvināja kleitas, dārgumus," stāsta Roberto Meloni par dāvināšanas tradīcijām izlaidumos Sardīnijā, "vēl dāvināja auskarus vai krelles, dārgas lietas, īpaši dārgakmeņus. Mums ir Sardīnijas veiksmes zīmes, tāpat kā latviešiem." Itālijā ziedus mīļākajai skolotājai nedāvina, ziedu kultūra tur nav tik izpaltīta, bet pateicība visbiežāk tiek izteikta ar dārgakmeņiem. "Vienmēr visi vecāki uz izlaidumu gatavojas kā uz mazām kāzām," smejas Roberto.
Kas mums liek sarūpēt dāvanas saviem skolotājiem, bet ja tajā pašā laikā pateicība tik svarīgam cilvēkam kā ārstam tiek traktēta kā kukulis?
Antropoloģe Anita Putniņa stāsta, ka skolai tiek piešķirta daudz lielāka emocionālā, morālā vērtība, nevis tikai kā zināšanu ieguves vieta. Tādēļ zināšanu apmaiņa skolā nav vienkāršs pieņemšanas un nodošana process, kā, piemēram, veikalā, kad pērkam maizi. Tas ietver arī zināmas morālas saistības, no skolotājiem tiek sagaidīts kaut kas nedaudz vairāk, savukārt bērnu vecāki jūtas parādā skolotājiem par zināšanām, audzināšanu.
"Jo mēs lielāku vērtību piešķiram skolas izglītībai, jo arī materiālā dāvana, kas tiek dāvināta skolas beigās, ir attiecīgi lielāka. Cilvēki izvēlas tērēt naudu nevis grāmatām, kas palīdzētu bērniem, bet skolai kopumā," piebilst Putniņa.
Ar izlaidumiem ir dīvaina ģeometriskā progresija – jo augstāka izglītība, jo mazāk dāvanu. Tā var būt kāda puķe un pieticīgāka ceremonija, tikmēr bērnudārzos un skolās izlaidumi ir greznāki par greznu, tie tiek uzskatīti par ļoti svarīgu notikumu.
