Dziesmās daudz apdziedātā Daugava bija viena no mīļākajām tēmām arī gleznotājam, profesoram Jānim Kugam, kurš bija iniciators pirmajiem Daugavas svētkiem Ikšķilē 1931. gadā.
“Patiesībā šie svētki tika rīkoti ar domu padarīt skaistāku Ikšķili, jo tie ienākumi, kas tika iegūti, tika ziedoti kādas skaistas vietas izveidošanai,” saka Ikšķiles kultūras biedrības valdes priekšsēdētāja Lelde Sāmite.
Tradīcija, ko pārtrauca Otrais pasaules karš, tika atjaunota līdz ar kultūras biedrību Atmodas laikā. Un tā jau no 1989. gada jūlija otrajā sestdienā Ikšķiles estrādē, kas arī ir savdabīgs vēstures piemineklis, pulcējas Daugavas krastos mītošie dziedātāji un dejotāji.
Stāsta Gundega Spūle, ''Daugavas svētku'' deju virsvadītāja:
“Tāpat kā dejotājam, jebkuram latvietim Daugava nav divos vārdos aprakstāma. Tā ir mūsu upe, mūsu likteņupe. Būs citas dejas, kas varbūt slēptā veidā, bet tomēr parāda ne tikai Daugavas,bet arī Latvijas skaistumu. Tās ir mūsu patriotiskās dejas, tas mūsu zelta fonds.”
Šogad, kad Ikšķiles kultūras biedrība atzīmē savu 90. gadskārtu, bet Latvija gatavojas simtgadei, svētku moto ir vārdi “Daugavai un manam laikam''. Laikam, kurš ir tikai viens un ko pavadām šeit, mūsu tēvu zemē, saka režisors Valdis Lūriņš:
“Mums var nākties piedzīvot vēl daudzus pārbaudījumus, es nedomāju kādus traģiskus, bet vienkārši, lai sevi apliecinātu. Jo faktiski tas ir ūnikums: tik maza tauta - 2 miljoni - un tomēr caur visiem šiem laikiem, kas gājuši pāri, saglabājusi savu valodu un savas dziesmas.”