Labrīt

EP šodien balsos par Lielbritānijas izstāšanās līguma noteikumiem

Labrīt

«Dadzim 60»: Ja pašam nav galvas uz pleciem, tad nav arī platmales

«Dadzim-60»: «Lāča pakalpojums» jeb memuāri par zaķīti, kam garšo medus

«Dadzim-60»: «Lāča pakalpojums» jeb memuāri par zaķīti, kam garšo medus

Šogad kādreiz populārais satīras žurnāls “Dadzis” svinētu 60. iznākšanas gadadienu. Agrāk iznākušie žurnāla numuri atrodas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB), kura darbinieki ir izvēlējušies savas mīļākās humoreskas.

LNB Bibliogrāfijas institūta galvenās bibliotekāres Sintijas Krastiņas izvēlētā humoreska – J.  Poda stāsts "Lāča pakalpojums".

Zaķīša dzīve bija raiba kā dzeņa vēders. Garausītis sava mūžā bija daudz ko pieredzējis. Gribēdams, lai viņa novērojumi un atziņas neietu zudumā nākamajām paaudzēm, Zaķītis uzrakstīja memuārus un aiznesa tos uz izdevniecību.

— Interesanti, ļoti interesanti! — izlasījis manuskriptu, redaktors Lācis uzslavēja Zaķīti. —Tikai, manuprāt, stils vēl būtu jāpagludina un pie dažām epizodēm jāpiestrādā.

— Iespējams, — Zaķītis nokāra ausis. — Tā ir mana pirmā grāmata.

—Tā jau es domāju ... — Lācis norūca. Lūk, piemēram, šī vieta, kurā jūs par kāpostgalviņām jūsmojat, mani nepārliecina.

— Es, redzat, gribēju aprakstīt savas emocijas, — Zaķītis taisnojās.

— Ticiet man. Tas nav raksturīgi, — Lācis autoritatīvi paziņoja. — Tāpat kā epizode, kurā jūs, atriebdamies kaimiņam, no viņa dobes izraujat visus burkānus. Vai tā kāds dusmās rīkojas?

— Man šķiet... — Zaķītis aizstāvēja savu viedokli.

Bet Lācis viņu pārtrauca: — Ņemsim kaut vai jūsu mīlestību pret pelēko Zaķeni. Izklausās, hmm ... diezgan neticami .. .

— Bet viņa, goda vārds, bija skaista! — Zaķītis aizstāvēja savu pirmo mīlestību. 

— Nekļūstiet smieklīgs! — Lācis aizrādīja. — Un tad vēl šī vietiņa par skriešanas sacīkstēm. Nenopietni, ļoti nenopietni.

— Man patīk, — Zaķītis tiepās.

— Bet tas nav raksturīgi! Un tāpēc neatbilst mākslinieciskajai patiesībai, — Lācis skaidroja autoram.

— Es biju domājis... — Zaķītis bēdīgi raustīja plecus.

— Nenokariet degunu! — iztirzājis manuskriptu, Lācis draudzīgi uzsita Zaķītim uz pleca. — Es jums palīdzēšu. Pielabošu stilu, šo to noīsināšu, šo to pagarināšu, šo to precizēšu... Redzēsiet, būs nevis grāmata, bet gatavā medus konfekte!

Zaķītis pateicās Lācim un priecīgs devās mājup. — Drīz iznāks mana grāmata! — viņš lepni pavēstīja radiem, draugiem un pazinām. — Tā sauksies "Patiesība par zaķiem". Nesadomāts stāsts iz dzīves.

— Tu paveici labu darbu! — Zaķīša draugi viņu slavēja. — Mēs esam lepni par tevi un ar nepacietību gaidīsim tavu grāmatu.

Taču, kad Zaķīša mūža darbs beidzot nokļuva uz veikalu letēm, notika kaut kas negaidīts. Grāmatu tikpat kā neviens nepirka.

— Te kaut kas nav kārtībā! — Zaķītis, izbrīnījies un sarūgtināts, steidzās pārlasīt savu darbu. "Mans mīļākais ēdiens ir medus .. . Sadusmojies, es izrāvu no kaimiņa dārza kokus ar visām saknēm ... Es vairākkārt piedalījos svarcelšanas sacensības . . ."

Tālāk Zaķītis nelasīja. Žigli izpircis visu grāmatas metienu, viņš paziņoja, ka rīkos jaunā autora darbu ugunskuru. Taču ko tas deva? Tiklīdz Zaķītis iziet uz ielas, pat bērni skrien viņam pakal un sauc: — Re, re, tas ir tas nenormālais Zaķītis, kas mielojas ar medu, sadusmojies rauj kokus ar visām saknēm no zemes laukā, cilā svaru bumbas un skrien pakaļ Lācenēm.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Izklaide
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti