Darbā man patīk divas lietas: sapņot un lasīt avīzes.
No rīta tu, cilvēks, ienāc savā kabinetā, un uz galda jau guļ laikraksti. Blakus tasē — smaržo piparmētru tējiņa. Sekretāre no ārpuses piever durvis, un manis vairs nav. Esmu aizņemts.
Šāda kārtība ļoti palīdz darbā. Nu, kas tad šodien jauns! «Vizīte beigusies.» Hm... «Vada ESM.» Tā... «Vienots kurss — kopīgs mērķis.» Labi! Malks piparmētru tējiņas, un sirdi pārņem tīkams miers. Avīze paver ceļu uz dzīvi, izskaidro, kas darāms. It īpaši — uz kurieni jāskatās. Ar seju, protams, visi esam pagriezušies uz vienu pusi, uz priekšu, bet jājautā, vai nešķielējam. Drusku pa labi... Vai pa kreisi... Jeb varbūt seja uz vienu pusi, bet acis uz citu!
Redakcijās sēž nopietni ļaudis, turklāt, jādomā, ir taču kāds, kas viņus pamāca. Re, ko raksta: «Elektriskās strāvas bīstamība atkarīga no cilvēka pašsajūtas un ādas virsmas stāvokļa»! Tātad, ja smiesies kā kutināts, droši vari ķerties pie augstsprieguma vadiem! Ja rokas tev būs tīras, ne zibens, ne pērkons neko nepadarīs! Divdesmit gadus sēžu savā krēslā, bet to vēl nezināju. Vajadzēs izdot pavēli, lai visi zina, kā izvairīties no elektrības briesmām... Tā, lūk, sēžu, lasu, sapņoju. Kādas perspektīvas paveras... Ja tā padomā, dzīve ir tīrā romantika.
Atceros, kā agrāk strādājām, sevi nežēlodami, kādi cilvēki vadošos krēslos sēdēja! Viņam pasaki: «Vadi!», un viņš tikai pajautā: «Ko vadīt!» «Tanku rūpnīcu vai kultūras dzīvi — kas labāk patīk.» Viņš atbild: «Esmu vienkāršs šloseris, ar rūpnīcu galā netikšu, bet kultūru labprāt!» Un, ko domājat, vada! Kultūra čupā, toties piecgade trijos gados! Jā, tādu romantiķu vairs nav... Ar jaunatni grūti saprasties, viņi sākuši daudz prātot, rēķināt... Te, piemēram, raksta, ka zivis iznīkušas. Bet vai mums trūkst pārtikas atkritumu! Svied upē, piebaro zivis, un vilksi ārā tā-ādus sivēnus!
Tā, un te savas domas izsaka rakstnieki. Manuprāt, viņi maz raksta par vadošajiem darbiniekiem.
Kaut gan tēmas nav sliktas: «Lai glābtu svilstošo plānu, fabrikas vadītājs nokomandēja visus pa vietām un plānu izglāba!» Vai arī: «Uz lauka vienā reizē salūza visi kombaini. Saimniecības vadītājs pats ar savām rokām izvilka plānu.»
Vai: «Neraugoties uz transnacionālo korporāciju nežēlīgo konkurenci, apvienības vadītājs izrāva viņiem no rokām kontraktu par detaļu piegādi. Un izvilka plānu.» Skaties tikai, vēl viens kombināts palaists darbā! Gigants! Malači komjaunieši, ātri uzcēla! Tas ir, mēs ātri uzcēlām. To mēs protam vienmēr — iešūpojamies, iešūpojamies, un tad, ka raujam... Nē, saki, ko gribi, skaisti dzīvojam.
Apgūstam dabu, sargājam. Nesen biju lieguma zonā. Kas par forelēm, kas par aļņiem! Vai tur pie viņiem kāds Fricis vai Džons kaut ko tādu var atļauties! Nu, lūk!
Bet, kur tad «Sports»? Atkal nav nopirkusi! Kas tā par lietu! Vai tā ir sekretāre! Nevarot nopirkt, visas avīzes tagad ķertin izķerot! Taču ne jau «Sportu»!
Agrāk tomēr bija labāk — vienu avīzi izlasīji un pietika, citās avīzēs bija rakstīts tas pats. Tagad visi raksta kaut ko citu, diskutē, uzdod slidenus jautājumus, cilā nesaprotamas problēmas... Un tev kā muļķim jāsēž un jāzīlē, kur te oficiālais viedoklis, kur personīgais... Pie joda, kur palicis «Sports»!?!
