LNB biroja vadītājas Solveigas Ķīkules izvēlētā humoreska — Ievas Lubņevskas stāsts "Zvans".
Rozīšu Amālija dzīvoja jaunā, skaistā piecstāvu namā Pureņu masīvā Sūnu ielā. Tas bija skaists nams, pa Amālijas dzīvokļa logu pavērās plašs skats uz Papeļu aleju. Amālijas dzīvoklim bija tikai viena vaina — nebija telefona. Un vēl kas — Amālija dzīvoja viena savā pieticīgajā miteklī. Taču tas nenozīmē, ka viņai nebūtu draugu. Tiesa, to nebija daudz, taču katram zināma patiesība, ka labāk maz draugu nekā daudz ienaidnieku.
Kā pirmo no draudzenēm varētu minēt Elvīru, kura strādāja avīžu kioskā netālu no Amālijas mājas un divas reizes mēnesī paglabāja viņai importa adījumu un tamborējumu žurnālus. Te nu jāpiebilst, ka adīšana un tamborēšana bija Amālijas sirdslieta, un vienlaikus šī aizraušanās īsināja viņai garos ziemas vakarus. Bet vislabprātāk Amālija pavadīja laiku draugu sabiedrībā.
Viņu šad un tad mēdza apciemot arī Anniņa, kura, tāpat kā Amālija, dzīvoja vientuļi. Arī Anniņa bija pensionāre, tādēļ viņa sevišķi bieži iegriezās pie Amālijas un abas pie tējas tases apcerīgās sarunās patīkami pavadīja laiku.
Tāpat viņu mēdza apciemot arī Augusts ar savu četrkājaino draugu Čilu, bet šie apmeklējumi neievilkās ilgāk par pusdeviņiem vakarā.
Tad kādā ceturtdienas vakarā, tamborēdama galda sedziņu Elvīras vārda dienai, Amālija atcerējās, ka viņu jau pāris dienas neviens nav apmeklējis. Viņa prātoja, kāds tam varētu būt iemesls, varbūt viņa kādu nav pietiekami labi uzņēmusi. Pēkšņi Amālijai iešāvās prātā — zvans! Varbūt neskan durvju zvans! Amālija metās pie ārdurvīm, taču, lai arī cik cītīgi viņa spieda zvana pogu, dzīvoklī valdīja klusums. Steidzīgi viņa sameklēja rūtiņu papīra lapu, lieliem, maz liet ļodzīgiem burtiem uzrakstīja: "Lūdzu klauvēt!!!" un piesprauda to pie ārdurvīm. Cik tur trūka, ka tāda bojāta zvana dēļ viņa būtu pazaudējusi savus labos draugus!
Pēc brīža viņa pie durvīm iz dzirdēja klauvējienus, nē, drīzāk tie līdzinājās dobjiem būkšķiem! Atvērusi durvis, Amālija ieraudzīja dūšīgo kaimiņu no piektā stāva. — Lūdzu, — viņš sacīja, — es pieklauvēju! — Vai jūs kaut ko vēlaties? — Amālija vaicāja. — Jūs taču pati lūdzāt, lai klauvē! Amālija centās dūšīgajam ieskaidrot, ka zīmīti piespraudusi tāpēc, ka sabojājies zvans, bet viņš jau šļūca prom, kaut ko murkšķēdams par uzbāzīgiem kaimiņiem. Drīz pēc tam klauvēja studente no ceturtā stāva sešpadsmitā dzīvokļa, interesēdamās, vai Amālijas tantei nevajagot ko palīdzēt, tad dvīnīšu māmiņa no blakus dzīvokļa uztraukusies, vai neesot kas slikts atgadījies.
Amālija jau grasījās noņemt zīmīti, kad pie durvīm atkal skanēja klauvējieni, šoreiz nedroši un kautrīgi. Atvērusi durvis, Amālija ieraudzīja patīkamu solīda izskata vīrieti viņas gados. Platmali noņēmis, viņš pieklājīgi sveicināja. Amālija jau gribēja svešajam izskaidrot, ka noticis kārtējais pārpratums, kad svešais pavaicāja: "Varbūt jūsu zvanu vajag salabot?" Un Amālija, pateicīgi mādama, aicināja viņu iekšā. Vēlāk izrādījās, ka svešo sauc par Pēteri, ka viņš jau desmit gadus ir atraitņa kārtā un ka viņiem abiem ir daudz kopīgu interešu un līdzīgu uzskatu. Kopš tā laika Pēteris dzīvo zem Amālijas jumta Pureņu masīvā Sūnu ielā un viņu dzīvokļa ārdurvis rotā uzraksts: "Viss kārtībā. Zvaniet!"