Tas tagad interesē daudzus. Ceļi ir dažādi. Bet sākumā der iegaumēt pamatnoteikumu: lai varētu grābt miljonus, vispirms jātiek klāt naudai. Protams, konvertējamai valūtai.
Kur to ķert? Pavisam vienkārši — jāaicina šurp ārvalstu naudas maisi. Piedodiet, naudīgākie tūristi. Un jāceļ tiem priekšā viss, kas mums ir.
Protams, nekā liela jau nav. Tāpēc nepieciešama fantāzija. Citādi tā lieta neies.
Kā mums nav? Mums nav banānu, kokosriekstu un arbūzu. levest no Ukrainas un spekulēt — tas nav droši. Bet - kas mums ir?
Dārgie tautieši, mums ir — mellenes! Mēs varētu iznomāt labākās melleņu vietas.
Vadāt pa mūsu brīnišķīgajiem mežiem starptautiskas melleņu lasīšanas ekspedīcijas. Rīkot melleņu vākšanas, vārīšanas un konservēšanas svētkus "MELLEŅU FIESTA 91, 92, 93" un tā joprojām. Par dolāriem, markām, frankiem, tugrikiem un citām lirām. Amerikas, Austrālijas, Rietumvācijas, Spānijas, Luksemburgas bagātniekiem un pārējiem valūtas īpašniekiem.
Bez šaubām, jārēķinās, ka civilizētās pasaules pārstāvjiem var pietrūkt spēka un gribas stundām ilgi rāpot pa mežu, gramstoties ap mētrām, tāpēc melleņu komerclauciņos pa priekšu jāpalaiž mūsu pašu, tēvzemes, ogotājas. Lai ielasa turzās un noliek šur tur aiz celmiem. Tā būtu tāda latviska ogošanas tradīcija.
Vēl ar krietnām sekmēm varētu popularizēt tādu nacionālo tradīciju kā ābolu zagšanu.
Jā, jā, tieši zagšanu kaimiņu dārzā. Nevis garlaicīgo novākšanu un sabēršanu kantora taras kastēs. Romantiskā ābolu speršana varētu vilināt piedzīvojumu kāros bagātniekus. Viņiem tiktu latviski laucinieciskais riska prieks, bet mēs varētu nošaut vairākus vērtīgus zaķus uzreiz.
Vispirms jau pats fantastiskākais — izvērstos pilnīgi oriģināls, neatkārtojami latvisks tūrisma bizness bez jebkāda servisa! Izpaliktu grandiozie izdevumi, ko prasa moteļu, hoteļu, restorānu un krogu būvēšana un uzturēšana. Gulēšana? Kūtsaugšā vai siena gubenī!
Ēšana! Rupjmaize ar speķi, sēžot grāvmalā un cielējot uz ābeļdārzu! Tualete! Protams, mazmājiņa ar sirsniņu!
Sliktākajā gadījumā — alkšņu krūmājs ... Tātad: atlido ābolu zagļu grupa, piedodiet, tūristu grupa no turienes un turienes (vēlams no Cīrihes, Hamburgas, Čikāgas, Sidnejas). Ar parasto starppilsētu maršruta autobusu — it kā tas būtu nepieciešams īpašas slepenības uzturēšanai — to aizved uz nomaļu pagastu un nometina kādas viensētas siena šķūnī. Siens, salmi, kāda meija, zirga deķi un tamlīdzīgi. Kamēr vakars krēslo, šie paklausās mūsu burlakstāstus par Adomaiti un Kaupēnu. Pēc tam pāris stundas nosnaužas.
Tad mellā naktī šos bungā augšā. Sekodami ekskursijas vadītājam, šie dodas uz kaimiņu ābeļdārzu. Tur viss sarunāts: pāris reižu izšauj ar bisi, mazliet papucina suni, bet vispār ļauj, lai kāpelē pa ābelēm.
Te nu tiešām nošaujam vairākus zaķus uzreiz. Pirmkārt, tiekam vaļā no skābajiem āboliem — kas tad naktī redz, ko sagrābis. Otrkārt, tiekam vaļā no tārpainajiem āboliem — vai tad tumsā mana, ko bāž mutē. Treškārt, tiekam vaļā no bezšķirnes āboliem un par to vēl saņemam krietnu dolāru vai marku žūksni. It kā soda naudu par āboldārza aptīrīšanu. Fantastisks bizness. Vismaz 1000 procentu peļņas! Ja labi pakustina smadzenes, pie valūtas var tikt.
