LNB Attīstības departamenta direktora Ulda Zariņa izvēlētais lasījums – Andra Pūriņa stāsts "Augstākās klases grāmatiņas".
Bibliotekāre Mīces jaunkundze šobrīd ir bezdarbniece. Ik pa laikam kāds no valdības iesakās, ka gribētājs darbu vienmēr atradīšot. Protams, ja cilvēks, piemēram, ir zvaigžņu pētnieks, tad viņam jāpārprofilējas uz tādu amatu, pēc kura ir vajadzība.
Kādu dienu bibliotēkā ieradās astoņdesmit gadus vecs sirmgalvis ar sarkanām acīm, kādas parasti ir izvirtuļiem. Pierakstīties par lasītāju viņš nevēlējās, tikai skraidīja kā prusaks pa visām telpām. Bibliotēkas darbinieces, jaunas meičas, jau taisījās saukt policiju, kad pēkšņi izrādījās, ka sirmais Kociņa kungs ir šī nama īpašnieks un nams tiek privatizēts. Darbinieces pārbijās — kas nu būs ar ēkas pirmā stāva tautas gara gaismas krātuvi?
— Kā bibliotēka bija, tā bibliotēka paliks! — buržujs Kociņš, cirsdams dūri galdā, iesaucās. — Taču šis neveiksmīgais telpu plānojums, šaurība, plašas lasītavas trūkums! Jāveic rekonstrukcija un kapitālais remonts.
— Vai mūs no darba neatlaidīs? — kāda ievaicājās.
— Ko jūs, daiļās dāmas! — sirmais kungs, noraidoši vicinādams rokas, kliedza. — Redzu, ka jūsu kolektīvs ir pilns jaunības spara un veselīgs. Vēl pielikšu pie algas.
Meiču sajūsmai nebija gala. Ak, cik gan kapitālisms, lai arī mežonīgais, tomēr pārāks par sociālismu, kaut arī attīstīto! Komunistu laikos par kaut kādu pārbūvi lasītāju interesēs neviens funkcionārs pat dzirdēt negribēja.
Meitas nu līda vai no ādas laukā, lai izrādītu, kādas viņas čaklas un apsviedīgas. Logu stikli laistījās, grīdas spīdēja, no grāmatām tika nopūsts mazākais puteklītis. To vērojot, Kociņa kunga sarkanās acis tīksmi spīdēja.
— Tas labi, tas labi, — viņš mīlēja atkārtot. — Tīrība un higiēna — veselības ķīla! Man nemaz nepatiktu, ja lasītājs lasa, lasa un pēc tam jūt, ka ir saslimis. Tā viņam var pāriet jebkura patikšana apmeklēt mūsu lasītavu.
Tad bibliotēku uz veselu mēnesi slēdza rekonstrukcijai. Kad pienāca atklāšanas diena, Mīces sirsniņa satraukumā lēkāja tikpat kā bērnībā, pirmo reizi uz skolu ejot. Piesteigusies pie privatizētā daudzstāvu nama, virs ieejas pirmajā stāvā viņa sajūsmā ieraudzīja sarkanā neonā liesmojošu uzrakstu: "Bibliotēka-lasītava. Augstas kvalitātes grāmatas." Bet, iesteigusies iekšā, apstulba. Intīms apgaismojums, kaut kādi kungi, kaut kādas jaunkundzes, starp kurām viena otra darba kolēģe, alkohols... Uz štociņa balstīdamies, Mīcei klāt pielēkāja Kociņa kungs, kaisli dvesdams:
— Nāc nu šurp, mana mīļā grāmatiņa, lai es tevi palasu! Sen jau kāroju izlasīt bestselleru "Mīcīte". Neskaties, ka man astoņdesmit! Lasītprieks vēl mundrs, it sevišķi no rītiem.
Šausmās apjēgusi, ka izvirtušais buržujs zem bibliotēkas izkārtnes, lai nebūtu jāmaksā nodokļi, atvēris intīmklubu, Mīce iebrēcās un metās laukā. Tagad viņa pārtiek no bezdarbnieku pabalsta — katru dienu ēd vienīgi maizi, reņģes, kartupeļus. Pati vainīga! Un nav ko pārmest valdībai! Kam negribēja pārprofilēties?