Amatnieku dienās Ates muzejā ir gluži kā kādreiz lauku mājās krāsnī cepas maize, bet saimes istabā klaudz stelles. Maizes smarža pilda ne vien saimes istabu, bet arī muzeja pagalmu un, protams, maizes izņemšanas brīdis ir pat ļoti gaidīts.
Rosība arī citās muzeja ēkās. Koka karoti izgatavot diez vai iesācējam būs pa spēkam, bet meistara Laimoņa Lapsas rokām tapušas ne tādas lietas vien.
Savukārt smēdē var iemēģināt roku kalēja darbā. Iesākumā gan meistars uztic tikai naglas kalšanu, bet arī tad jau var pārliecināties, ka šis arods prasa savas zināšanas un prasmes.
“Malēnieši teiktu tā – šķībs viņš ir, greizs viņš ir, bet mēru viņš tur,”saka kalējs Laimonis Bāliņš .
Muzeja apmeklētājs Ģirts atzīst, „gan pašam ir interesanti, gan bērnam gribas parādīt, kā tās mantas īsti top, kā maizīti cep, kā traukus izgatavo”.
Ates muzejs ir viens no tiem muzejiem, kur senie darba rīki nav tikai apskatei domāti eksponāti, bet tos var iemēģināt arī reālā darbā un interese ir.
Šis laiks jau ir noteicis to, ka cilvēki ļoti, ļoti interesējas par mūsu senatni, par latvisko dzīves ziņu, par dzimtas saknēm. Drīzāk tas jau ir pat pieprasījums pēc tā,” norāda Ates muzeja vadītāja Ina Rubene.
Savukārt meistari, kuri piekrituši dalīties savās zinībās, atzīst, ka viņu motivācija ir ieinteresēt par savu arodu.
Keramiķis Uģis Puzulis teic, ka pēdējo gadu laikā maz jauniešu viņa arodā.
„Domāju, ka kādam vajadzētu nākt un mācīties,”uzsver Puzulis.
Arī maizes cepējs Vilis Kļaviņš uzskata, ka nav jātur aroda noslēpumi zem pūra.
Nav nozīmes tās zināšanas turēt pie sevis, labāk laist plašumā, lai cilvēki var uzzināt, ka maizīte var būt ne tikai veikalu plauktos,”- tā Kļaviņš.
Domājot par šādu un līdzīgu seno amatu apmācību programmām, Ates muzejā top arī jauna ēka, kur nodarbības varēs notik arī rudens un ziemas mēnešos.
