"Man vienmēr ir šķitis, ka zirgs ir viens no skaistākajiem dzīvniekiem, zirgi man vienmēr ir patikuši, kaut gan man viņu nav, bet zirgs ir ne tikai graciozs un iznesīgs, viņš ir arī spēcīgs un gudrs dzīvnieks. Zirga gads laikam prasīs no mums tomēr būt izturīgiem un strādīgiem un atbildīgiem," svētku laikā satiktā rēzekniete Janīna ar nožēlu gan atzīst, ka zirga pajūgā pēdējā gada laikā pašai vizināties nav sanācis, tomēr nekad šādu izdevību nelaižot garām kaut vai pilsētas svētku laikā: "Kad pie mums svētkos ir parkā kaut kādi pasākumi, tur bērni galvenokārt vizinās, mani mazbērni."
Šķiet, zirgs mūsdienās kļuvis tomēr vairāk par izklaides objektu, tā kā vismaz Rēzeknē neviens lielāks pilsētas pasākums neizpaliek bez bērnu vizināšanas zirga pajūgā. Un izrādās, tieši krāšņie zirgu aizjūgi, kas šo izklaidi padara ne tikai iespējamu, ērtu, bet arī vizuāli pievilcīgu, top tepat Rēzeknes novada Veremu pagastā.
90% Latvejā viss ir mūsu taisīts, kur bērnus vizina. Visos parkos, kur vizina bērnus pat Ventspilī," stāsta amatnieku darbnīcas Apkalnmājas saimnieks Pēteris.
Apkalnmājas ir praktiski vienīgā amatnieku darbnīca Latvijā, kas nodarbojas ar loka aizjūga zirglietu izgatavošanu, un viņu gatavotajos pajūgos zirgi tiek jūgti un bērni vizināti visās Latvijas malās.
"Var teikt, pat vienīgie Baltijā izgatavojam loka aizjūga zirglietas. Ir vairāki veidi – bezloka aizjūgs, bet Latvijai un Latgalei raksturīgs loka aizjūgs, kura neatņemama sastāvdaļa ir sakas. Tas ir tā vēsturiski," arī ponijus varot iejūgt šādā aizjūgā, stāsta Apkalnmāju saimniece Irēna Baufale. "Tas ir ļoti smuki, lai arī ponijs nav Latvijai raksturīgs, bet, ja to iejūdz saku aizjūgā, tas taču ir skaisti."
Šeit, Apkalnmājās, zirglietas tiek izgatavotas jau vairākus gadu desmitus, tas ir ģimenes uzņēmums. "Labas zirglietas bija smagi dabūjamas padomju laikā, jo tās varēja tikai Maskavā iegādāties. Latvijā arī ražoja, bet tās bija tādas darba zirgu lietas, kur neviens īpaši nedomāja, cik tās ir funkcionālas. Un tā pamazām mēs sākām ar to nodarboties". Darbs aizsācies uz vienas rūpnīcā norakstītas šujmašīnas pašu privātajā dzīvoklī, - tā par biznesa aizsākumiem turpina Irēna. "Es zināju kadai zirglietai jābūt, ko vajag, pirmkārt no bērnības, jo mūsu ģimenē bija atļauts turēt zirgu, un tā tā zirgu mīlestība aizgājusi pa visu dzīvi līdz pat šim brīdim."
Es ceru ka jūs zinat, kas tas ir – iemaukti, un šie – tranzīte jeb cilvēki to sauc par laužņiem, tie ir apauši, šīs ir sakas, pie sakām dzanaukšas, bet šis ir sumastivs," Irēna un Pēteris neslēpj, ka mācījušies no sentēvu darbiem, veciem zirgu saku paraugiem.
"Mūsu vecvectēvu darbi. Tādus vairs netaisa," vecus amatniecības paraugus izrāda Pēteris. "Ja cilvāks man zvana i prasa salabot sakas, es viņam jautāju, kāds jums ir saku koks, vai tas ir viengabala vai finiera, jo tas ir būtiski, jo vecās sakas lai salabotu, tās jāizjauc praktiski pilnībā."
Apkalnmāju saimniece Irēna atzīst, ka labu zirglietu izgatavošana esot ļoti komplicēts amatnieka darbs, ko nekur tā īsti nevarot iemācīties, jo nepieciešamas zināšanas gan par kokapstrādi, ādas apstrādi, gan nopietnas zināšanas par materiālu izturību.
