Sudraba vērdiņu saņēma mazā rīdziniece Elza. “Īstenībā ideja ļoti jauka, apsveicama ideja. Es priecājos par to, ka tā ir simtgades bērniņa dāvana, ka tā ir tā dāvana tieši simtgades bērniņam. Es domāju – kad būs iespēja, mēs noteikti liksim goda vietā šīs dāvaniņas, jo, protams, ne tas vērdiņš vien ir dāvināts tāds skaists. Un tad jau, kad meitiņa būs izaugusi, tad noteikti mēs viņai uzdāvināsim tā, ka viņa var lietot un nest tālāk savā dzīvē,” saka Elzas mamma Liene.
Iespēja saņemt vērdiņu par velti bija vien janvāra mazuļiem, kā arī tiem, kuri dzīvo pašvaldībās, kas iniciatīvu atbalstīja un bija gatavas segt izmaksas, lai visiem novada simtgades mazuļiem tiktu pa vērdiņam. Ar finansējumu šo ideju atbalstīja 44 pašvaldības, kas ir mazāk nekā puse no visām Latvijas pašvaldībām. Sazinoties ar tām, kuras vērdiņu nolēma nedāvināt, skaidrots – tas tāpēc, ka visi mazuļi jau saņemot kādu īpašu dāvanu par godu dzimšanai.
Savukārt mazā Kristera ģimene, kas dzīvo Ķekavā un vērdiņu ar pašvaldības vai ziedotāju atbalstu nesaņēma, nolēma to iegādāties par saviem līdzekļiem. “Organizācija atstāj tādu ļoti nesakārtotu un neizplānotu iespaidu, jo, ja viņi paziņoja, ka šie vērdiņi tiks visiem… Es uzskatu, ka nevar vienkārši rēķināties, ka pašvaldības piekritīs un dos to naudiņu. Es uzskatu, ka tas bija jānoskaidro pirms tam, kad tika paziņots šis mērķis, ka visiem bērniem dos šos vērdiņus,” saka Laura. Pasūtītais vērdiņš gan saņemts vēl nav.
Neizpratni jauno mazuļu vecākiem radījušas arī vērdiņu izmaksas. Par vērdiņiem tiem bērniem, kuri dzimuši laikā no februāra līdz novembrim, bija jāsamaksā 16 eiro, bet decembrī – 12 eiro.
Māmiņa Ieva par atšķirību: “Idejiski sākumā tā ideja bija tāda, ka tas pienāktos bez maksas simtgades bērniņam. Tas patiesībā ļoti negodīgi, ka tā. Vienam tiek par velti, vienam ir jāmaksā vairāk, vienam ir jāmaksā mazāk. Nevar jau neko sliktu teikt par ideju, bet es nezinu, vai es gribu atļauties maksāt 16 eiro, ja citi bērniņi nemaksā.”
Idejas autore Inguna Roga-Saulīte atzīst, ka gaidījusi lielāku atsaucību no pašvaldībām. Bijušas gan tādas, kas ideju uzņēma ar sajūsmu, gan tādas, kuri uz aicinājumu iesaistīties nav reaģējušas joprojām. Viņa arī skaidro, kādēļ vērdiņa izmaksas ir atšķirīgas: “Janvāra mazuļiem nav savas vērdiņa izmaksas jāsedz, jo mums ir ziedotājs, kurš janvāra mazuļiem pasniedza dāvanu – šo vērdiņu. Tā bija viņa vēlme. Viņš vēlējās, lai viņu nenosauc vārdā. Un viņa liela vēlme bija tāda, lai vismaz vienā mēnesī Latvijā dzimušie saņem savu vērdiņu – kopīgu velti. Tāpat bija ar decembra mazuļiem, kur daļu sedz tāpat mecenāts, kurš arī nevēlas, lai viņu nosauc vārdā, bet milzīgs viņam paldies. Pārējos mēnešos ir šī pilnā izdevumu summa, ar kuru mēs rēķināmies, ko mēs samaksājam brīnišķīgajiem amatniekiem, lai viņi var paveikt savu darbu.”
Tātad izmaksas atkarīgas no tā, vai attiecīgajā mēnesī ar līdzfinansējumu iesaistījies kāds ziedotājs. Idejas autore saprot, ka atšķirība izmaksās var radīt neizpratni, taču bijusi cerība, ka izdosies piesaistīt lielāku ziedotāju atbalstu.
