Vienā pusā izkāpj šoferis, paceļ pārsegu un kādu brīdi ķimerējas pa ilgi kalpojušo motoru. Pa otrām durvīm parādās kundze smilškrāsas beretē un zilā mētelī. Viņa atver lielās slīdošās durvis busiņa sānos, paverot skatam plauktus, kuros ir simtiem paciņu, bundžu, pudeļu un maisiņu. Vienā pusē ir liels sudrabkrāsas ledusskapis, otrā – mazītiņa lete, uz kuras ir arī koka skaitāmkauliņi.
Tas ir autoveikals “LD” no Liepas pagasta. Savulaik autoveikali bija visai bieži redzami uz Latvijas lauku ceļiem, bet tagad tie kļuvuši par izmirstošu sugu pasaulē, kurā valda iepirkšanās centri, pasūtījumi internetā un piegādes ar kurjeru. Tā vismaz šķita, pirms koronavīruss un sociālā distancēšanās pēkšņi padarīja autoveikalus atkal mūsdienīgus.
“Protams, ka maize ir mūsu populārākā prece,” saka Leokādija, kura ir pārdevēja, kasiere un veikala vadītāja vienā personā. “Rupjmaize, baltmaize, konditorejas izstrādājumi. Tālāk seko parastais sortiments – sviests, gaļa, augļi un dārzeņi. Mums ir mazliet no visa kā.”
“Mēs strādājam katru dienu, izņemot svētdienas, un braucam uz daudzām dažādām vietām, kādām simt,” stāsta Leokādija, kas šajā autoveikalā darbojas jau divdesmit piecus gadus.
“Krīzes dēļ cilvēku interese par mums ir nedaudz palielinājusies, bet tikai mazliet, jo vairākums mūsu pircēju ir gados veci, un viņu kļūst aizvien mazāk,” viņa piebilst.
Lai gan autoveikals sniedz pašlaik būtiski svarīgu pakalpojumu, tas nesaņem ne subsīdijas, ne kādu citu palīdzību.
Tikmēr kaimiņi no apkārtējām mājām sanāk pie sarkanā busiņa. Viņi izveido organizētu rindu. Vietas netrūkst, un ārkārtējā situācijā noteikto prasību ievērot divu metru distanci izpildīt nemaz nav grūti. Laukos cilvēki turas cits no cita kādus piecus metrus.
Šoferis Andrejs ir ''jauniņais'', viņš autoveikalā strādā tikai piecpadsmit gadu.
“Mēs esam ceļā visu laiku,” viņš saka un lēš, ka, braucot pa Cēsu un Valmieras apkārtnes vietām, gadā sakrājas kādi simt tūkstoši kilometru.
Andrejs atzīst, ka autoveikalam pēdējos gados klājas aizvien grūtāk.
“Skaidrs, ka labos laikos cilvēki saka – nē, paldies, es braukšu uz lielveikalu, tur viss ir par dažiem centiem lētāk. Vai arī viņi pasūta preces ar piegādi mājās. Mēs neesam lielveikals. Mums nevar būt tāda preču izvēle kā lielveikalā, un protams, mums jāsedz arī dažas papildu izmaksas,” viņš stāsta.
“Ir grūti noturēt pircējus,” saka Andrejs, piebalsojot Leokādijas teiktajam. “Mūsu pircēji lielākoties ir veci cilvēki laukos. Vienu nedēļu mēs aizbraucam, papļāpājam, viņi šo to nopērk, bet, kad nākamajā nedēļā atgriežamies, uzzinām, ka viņi diemžēl jau miruši.”
Vai pēc autoveikala arī turpmāk būs pieprasījums, būs atkarīgs no tā, vai Latvija spēs atrisināt demogrāfiskās problēmas un pārliecināt atgriezties laukos gados jaunus cilvēkus, kuri tagad strādā ārzemēs, lai viņi nomainītu tos, kuru darba mūžs tuvojas beigām, uzskata Andrejs.
“Pat šajā krīzē ir cilvēki, kuri negrib atgriezties mājās. Viņiem jāspēj šeit atrast darbs,” viņš piebilst, cītīgi notīra rokas ar dezinfekcijas līdzekli un atkal satver stūri.
Tikmēr visi rindā gaidošie ir apkalpoti, viņu pirkumus Leokādija saskaitījusi uz kauliņiem, un cilvēki dodas atpakaļ uz apkārtējām mājām.
Leokādija aizcērt slīdošās durvis, Andrejs iedarbina veco dīzeļmotoru un, draudzīgi pamājuši, viņi brauc pie saviem pircējiem uz nākamo vietu dziļi Latvijas sirdī, cerot, ka pircēju būs tikpat daudz, cik iepriekšējā nedēļā.
