Amatieris

«Amatieris». 3. sērija. Radio personība Karmena Stepanova ugunsdzēsēja amatā

Amatieris

Amatieris. 3. sērija. Radio personība Karmena Stepanova ugunsdzēsēja amatā

Amatieris. 2. sērija. Hokejists Kaspars Daugaviņš pavāra amatā

VIDEO. Hokejists Daugaviņš iejūtas pavāra amatā: Arī te ir svarīgs komandas darbs

''Amatiera'' otrajā sērijā hokejists, Latvijas izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš dienas laikā no kreisās malas uzbrucēja centās pārkvalificēties par pavāru. Kaspars, kurš no 14 gadu vecuma pats gatavo, domā, ka pavārs ir profesija, kas nomierina cilvēkus – jo paēdis cilvēks ir laimīgs cilvēks. Droši var apgalvot, ka ar ēst gatavošanu Kaspars ir “uz tu”. To pierāda arī nesen rīkotās viesības radiem, kurās, lai pamielotu 40 viesus, tikuši darbināti trīs grili.

Taču, lai sevi sauktu par pavāru – amatieri, Kasparam nācās ne vien iegādāties produktus tirgū, bet arī kādā no Pierīgas restorāniem 40–50 minūšu laikā pagatavot maltīti sešiem jauniem hokejistiem. Kā jau varēja prognozēt, Kaspara gatavotais ēdiens izpelnījās uzslavas, bet pats Kaspars atzina, ka darbs virtuvē ir bijis interesants un, gluži kā hokejā, arī te svarīgs ir komandas darbs. 

Bet kas tad ir pavārs?

Pavāra profesija ir viena no senākajām pasaulē – jau tālajā akmens laikmetā, kad cilts devās medībās, lielā alā bija kāds cilvēks, kurš turēja uguni un gatavoja ēdienu. Pirmās ēdienu receptes atrastas Babilonā, Senajā Ķīnā un Ēģiptē. Leģenda vēsta, ka nosaukums “kulinārija” cēlies no sengrieķu dziedināšanas dieva Asklēpija pavāres Kulinas (culina – latīņu valodā: virtuve) vārda – viņas izcilība un slava vainagojusies ar  desmitās mūzas vārdu.

Pirmās pavāru skolas tika organizētas Senajā Romā, un viņu tēvs bija tajā laikā pazīstamais pavārs un gardēdis Apticius. Senajā Persijā jaunu, neparastu ēdienu izgudrotāji tikai dāsni atalgoti. Protams, bija arī izņēmumi – piemēram, spartieši, pieraduši pie skarbajiem dzīves apstākļiem, nemaz neatzina kulinārijas priekus un nicinoši izturējās pret pavāra profesiju. Viduslaiku beigās līdere kulinārijas sasniegumos bija Itālija, nedaudz vēlāk par kulinārijas mākslas centru kļuva Francija. Īpaša uzmanība tika pievērsta pavāriem, kuri kalpoja karaļa pilī. Pavārs bija viena no galvenajām personām un baudīja karaļa uzticību. Karaļa galvenā pavāra vadībā galmā strādāja aptuveni 800 pavāru un palīgu.

Pirmā ēdienu gatavošanas skola Eiropā parādījās Anglijā 19. gadsimtā, pēc tam kulinārijas skolas sāka veidoties arī citās valstīs. Francijā tika uzskatīts, ka ēdiena gatavošana jāsāk mācīties jau no 6–7 gadu vecuma, pretējā gadījumā pavārs nespēs būt pietiekami izveicīgs. 

Pavārs ir ceturtā pieprasītākā profesija mūsdienu darba tirgū un algu klasifikatora sarakstā Latvijā tā ieņem 564. vietu. Sieviešu īpatsvars 61 % un vidējais vecums 35 gadi, pieejamas apmēram 400 vakances, alga 500–922 eiro. Dīkstāves laikā daudzi kvalificēti pavāri atraduši darbu citā profesijā, bet jaunus spēkus nozarei piesaistīt ir grūti. Arī neziņa par darbības ilglaicīgumu ir trausla, jo nav zināms, vai nesekos jauni ierobežojumi. Līdzsvara zudums starp pieprasījumu un piedāvājumu līdzi nesis arī pamatīgu algu kāpumu, trūkst darbinieku ar pieredzi un nereti notiek darbinieku pārpirkšana.

 

Pavāra pienākumi:

• Gatavo un sagatavo pasniegšanai dažādus ēdienus;

• Izstrādā ēdienu receptūru vai strādā pēc jau izstrādātām receptēm;

• Nomēra un sajauc ēdienu sastāvdaļas, pievieno garšvielas;

• Sadala ēdienu porcijās, liek to uz šķīvjiem un dekorē atbilstoši ēdiena veidam;

• Pasūta ēdiena izejvielas un pieņem produktus no piegādātājiem;

• Novērtē produktu kvalitāti un veic to pirmsapstrādi;

• Seko līdzi produktu kvalitatīvai uzglabāšanai;

• Sadala pienākumus palīgiem, bet pats gatavo tikai sarežģītākos ēdienus;

• Pieņem pasūtījumus, pārrunājot klienta vēlmes;

• Tīra un sakopj virtuvi, kārto ledusskapjus, pārbauda un tīra virtuves inventāru.

Darba aprīkojums:

• Izmanto virtuves kombainus, blenderus, mikserus, saldējuma aparātus, nažus, dēlīšus, traukus, sīko virtuves inventāru;

• Darbojas ar dažādām elektriskajām iekārtām – plītīm, cepeškrāsnīm, griliem utt.;

• Valkā formas tērpu, pavāra cepuri un neslīdošus apavus.

Darba apstākļi:

• Strādā virtuvē karstumā, stāvot kājās;

• Parasti darbs maiņās;

• Ātrs darba temps;

• Atkarībā no darba vietas, var būt uzdevumu daudzveidība vai vienveidīgs darbs, gatavojot viena veida ēdienus;

• Bieži jāpārvieto smagumi – katli vai paplātes ar gatavajiem ēdieniem vai to sagatavi;

• Darba telpas piesātinātas ar dažādu ēdienu un garšvielu smaržām;

• Iespējamas krasas temperatūras maiņas;

• Jāievēro sanitārās normas.

Kas palīdz labi paveikt darbu:

• Radošums un vēlme eksperimentēt;

• Fiziska izturība un psihoemocionāla noturība, jo darbs nereti it ļoti stresains;

• Labi attīstītas garšas kārpiņas un prasme izveidot vienreizējas garšu kombinācijas;

• Acumērs;

• Pozitīva domāšana;

• Prasme ātri un akurāti strādāt;

• Nopietna attieksme pret darbu;

• Spēja komunicēt un strādāt komandā.

 

Kur iegūt profesiju:

• Par pavāru var mācīties profesionālās izglītības programmās pēc 9. vai 12. klases 24 izglītības iestādēs un to filiālēs 16 Latvijas pilsētās.

• Profesiju iespējams apgūt arī kvalifikācijas kursos ārpus formālās izglītības apgūtās profesionālās kompetences novērtēšanas ceļā, nokārtojot profesionālās kvalifikācijas eksāmenu kādā no Latvijas akreditētajām profesionālajām skolām vai eksaminācijas centriem, kuriem ir noslēgts deleģējuma līgums ar Izglītības kvalitātes valsts dienestu (IKVD) par eksaminēšanu noteiktās profesijās.;

• Kopš 2017. gada strādājošie un pašnodarbinātie iedzīvotāji Valsts izglītības attīstības aģentūras (VIAA) projekta “Nodarbināti personu profesionālās kompetences pilnveide” ietvaros var saņemt būtisku finansiālu atbalstu eksāmena kārtošanai – izdevumu kompensāciju 90% apmērā no ES fonda un valsts budžeta līdzekļiem.

• Dažādos kursos, kas domāti pieaugušajiem. 

Darba iespējas:

• Pavārs var strādāt lielveikalos, ēdināšanas uzņēmumos, bāros, klubos, viesnīcās, lauku tūrisma uzņēmumos, skolās, slimnīcās, pansionātos, uz kruīza kuģiem.

• Pavārs var būt pašnodarbināta persona, slēdzot līgumus ar kādu no minētajiem uzņēmumiem vai pildot individuālus pasūtījumus.

Kā var iegūt papildu zināšanas, pilnveidot prasmes:

• Pētot un izzinot citu pavāru pieredzi;

• Iedziļinoties pavārgrāmatās, kurās nereti pavāri atklāj savus “firmas noslēpumus”;

• Stažējoties slavenos restorānos;

• Piedaloties meistarklasēs un pavāru konkursos.

Pavāra karjeras attīstība:

Ikviena pavāra karjera sākas ar vienkāršu darbu virtuvē, pierādot sevi darbā. Un, ja šis darbs patiešām aizrauj, var kāpt pa karjeras kāpnēm – sākotnēji esot par pavāra palīgu, tad kļūstot par pavāru, maiņas vecāko, maiņas virspavāru un, protams, šefpavāru!

Vai zinājāt, ka:

– Ēdienu gatavošanas mākslas attīstībā piedalījušies ne tikai profesionāli kulinārijas speciālisti, bet arī daudzi zinātnieki, filozofi un valstsvīri? Ir zināms, ka jaunu ēdienu izgudrotājs bijis kardināls Rišeljē (karaļa Luija XIII galvenais ministrs 1624–1642), viņš arī izgudroja galda nazi – baidoties par savu dzīvību, viņš lika visiem dunčiem, ar kuriem tika griezts ēdiens un bakstīti zobi, notrīt smailus galus.

– Franču filosofs Mišels de Monteņs (1533–1592) uzrakstījis grāmatu “Pārtikas zinātne”.

– Komponista Džoakīno Rosini (1792–1868) izdomātie ēdieni joprojām tiek izmantoti itāļu restorānos.

  – Francija lepojas, ka Aleksandrs Dimā (1802–1870) un Onorē de Balzaks (1799–1850) snieguši ieguldījumu nacionālās virtuves veidošanā,

– Francijas šefpavārs Pols Bokjūzs (1926–2018), kurš dēvēts par gadsimta šefpavāru, uzskatīja, ka “vajag gatavot vienkāršāk, bet pasniegt elegantāk”. Nācis no pavāru dinastijas, kuras saknes aizsākušās jau 17. gadsimtā, jau astoņu gadu vecumā pagatavojis savu pirmo pieaugušo ēdienu – teļa nieres ar kartupeļu biezeni.

– Par pavāru aizbildni tiek uzskatīts Svētais Laurencijs no Romas, kurš dzīvojis trešajā gadsimtā. Leģenda stāsta, ka viņš miris mocekļa nāvē un ticis dedzināts. Viņš esot sacījis šādus vārdus: “Nu ir gana cepts šis sāns! Ja vēlaties, lai es būtu izcepts, tad grieziet mani uz otriem sāniem!”

Taču ceļojumu pavāra profesijas izpētē gribētos beigt ar mūsu pašu šefpavāra Mārtiņa Sirmā teikto: “Jebkura pavāra dzīve ir memuāru vērta!” – vai tas neizklausās pēc laimīgas dzīves receptes?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt