Somijā var iegūt diplomu baltistikā
Helsinku Universitāte ir vistālāk esošais punkts ziemeļos, kur var apgūt baltu valodas akadēmiskā līmenī, iegūstot diplomu baltistikā. Par latviešu un lietuviešu valodām Somijā interesējas kopš 19. gadsimta beigām, bet kopš 1991. gada Helsinku Universitātē atvērts latviešu valodas lektorāts, kur var mācīties latviešu valodu, literatūru, vēsturi, kultūru, proti, – latvistiku. Interese ir, tāpēc katru otro gadu uzņem trīs studentus, un Somijai ar to pietiek. Lai gan iesniegumu skaits reizēm bijis pat 60, bet auditorijā lekcijas klausās pat 20 studentu.
Studenti latviešu valodu vēlas iemācīties arī praktisku iemeslu dēļ, minēja valodniece, Helsinku Universitātes viesprofesore Laimute Balode:
"Tā ir praktiskā valoda, visi grib runāt un pēc iespējas ātrāk. Otrs, kas vilina, ir tulkošana, vēlme tulkot ne tikai daiļliteratūru, bet arī lietišķos tekstus, un mutiskā tulkošana.
Kad es pirms divdesmit gadiem atbraucu uz Helsinkiem, daudzi studenti savu nākotni saistīja ar zinātni, viņus interesēja latviešu valoda un lietuviešu valoda, kā arī senās indoeiropiešu valodas, viņi vēlējās to aplūkot no zinātnes puses. Pēdējā laikā ir daudz studentu, kuri strādā latviešu–somu uzņēmumos, un valoda ir ikdienas nepieciešamība. Vēl ir studenti, kurus mēs saucam par mīlestības studentiem, kuriem otrā pusīte ir no Latvijas vai Lietuvas.”
Savulaik latviešu valoda bija eksotika
Par mīlestību runājot, sarunā iesaistījās Poznaņas Universitātes profesore, latviešu un latgaliešu valodas pētniece Nikole Nau, kura ir spilgts piemērs tam, ka mīlestība ir visa pamatā, jo arī viņas latviešu valodas studijas sākušās ar mīlestību.
Nau sacīja: “Es pamatīgi iemīlējos latviešu valodā. Tieši valodā. 80. gados Vācijā studēju vispārējo valodniecību, arī krievu un somu valodas. Savu disertāciju rakstīju par somu valodu, bet kā doktorante apmeklēju latviešu valodas kursus, jo ļoti patika valoda.
Mums bija brīnišķīga pasniedzēja Aija Priedīte, un, pirmo reizi nokļūstot Latvijā, sapratu, ka gribu turpināt mīlēt latviešu valodu, pilnveidot valodas prasmes un pētīt latviešu valodu. Turklāt tolaik latviešu valoda bija kā eksotika un aizraujošs pētniecības objekts, jo lietuviešu valodai ir daudz vairāk pētnieku. Tāpēc nolēmu specializēties latviešu valodas pētniecībā.”
Nikole Nau tulkojusi mūsdienu autoru prozu un dzeju, Andras Neiburgas, Laimas Muktupāvelas, Noras Ikstenas un Kristīnes Želves noveles, arī Māras Zālītes romānu “Pieci pirksti”. Tulkojusi arī latviešu kora dziesmas un latgaliešu pasakas. Nikoles Nau veidotā vietne “lettlandlesen.com” popularizē vācu valodā tulkoto latviešu literatūru.
Akadēmiskajā dzīvē Nikole Nau ir vispārējās valodniecības profesore, pēta latviešu un latgaliešu gramatikas smalkumus, jo pirms desmit gadiem atklājusi arī latgaliešu valodu. Nikole Nau stāstīja, ka arī Polijā nonākusi, pateicoties latviešu valodai, jo viņu tur uzaicināja 2004. gadā, brīdī, kad Poznaņas Universitātē atvēra studiju virzienu latviešu filoloģijā. Pirmajā studiju gadā bijuši 15 studenti, no kuriem tikai vienam bijusi saistība ar Latviju, pārējie latviešu valodu mācījušies kā eksotiku.
Šobrīd interese ir mazinājusies, bet tas skar visas filoloģijas jomas, un vienu brīdi latviešu valodu studēja viens, divi studenti, kas, pēc Nau domām, ir par maz. Tāpēc šogad pirmo reizi uzņemti studenti jaunā programmā, ar citu pieeju latviešu valodai.
Sāka studēt latviešu valodu mīlestības dēļ
Viļņas Universitātes Filoloģijas fakultātes Baltistikas katedras docente Egle Žilinskaite-Šinkūniene sacīja, ka sākusi mācīties latviešu valodu, kad iestājusies Viļņas universitātē, kopā ar pārējiem 13 studentiem: “Mums bija lieliska pasniedzēja Lolita Beļska, kuru dēvējām par latviešu mammu. Pateicoties viņai, mēs iemīlējāmies latviešu valodā, visi aizbraucām studēt uz Rīgu un Liepāju. Astoņi no mums joprojām strādā latvistikas jomā un pēta gan valodu, gan literatūru.''
Viļņas Universitāte šobrīd piedāvā plašas iespējas studēt latvistiku, un tam ir savi iemesli, kāpēc studenti izvēlas padziļināti apgūt latviešu valodu, jo tā ir ļoti līdzīga lietuviešu valodai, – nosacīti gan, bet tomēr vislīdzīgākā, salīdzinot ar citām valodām. Tas motivē studentus, jo valoda ir atslēga uz citu pasauli, un tā pasaule ir tik tuvu Lietuvai.
"Mums ir tik daudz kopīgu vārdu, tomēr ir arī ''viltus draugi'', kas izskan līdzīgi, bet ar atšķirīgu nozīmi. Tā, piemēram, vārds “bauda”, lietuviski ir ''sods''. Par braukšanu sabiedriskajā transportā bez biļetes Lietuvā jums pienāksies bauda. Latviešiem tas šķiet smieklīgi,” uzsvēra Žilinskaite-Šinkūniene.
Tiem, kuri apgalvo, ka latviešu valoda ir grūta, Andra Kalnača atbildēja, ka latviešu valoda nav ne grūta, ne viegla, tā ir tāda pati kā citas valodas. Runājot par valodas saglabāšanu, latviešu valodai, tāpat kā citām mazajām valodām, ir jādomā par izdzīvošanu nākotnē.
Andra Kalnača sacīja: “Ir jāuztraucas, jo mēs katrs zinām kādu radu, draugu, paziņu no diasporas, kurš nezina latviešu valodu. Mēs redzam, cik ātri izgaist valoda. Ir ļoti daudz ģimeņu, kuras ir pārslēgušās uz mītnes zemes valodu. Jā, viņi apzinās, ka viņi ir latvieši, latviešu domāšana nav sveša, tā darbojas, bet ikdienas valoda ir cita. Tā ir liela problēma. Tajā pašā laikā ir ģimenes, kurās spēj bērniem un bērnubērniem noturēt latviešu valodu, kaut vai sarunvalodas līmenī. Varam brīnīties, cik ātri izgaist valoda, cik ļoti ātri tā pazūd kā nebijusi, lai gan latvieši apzinās sevi kā latviešus un latvieša kods saglabājas. Tas nozīmē, ka vari būt latvietis arī bez latviešu valodas.”
