Vai baznīcu slēgšana naktīs ir novirzīšanās no patiesajām vērtībām?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Latvijā ir maz baznīcu, kurās var ienākt naktī, jo lielākā daļa strādā no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā. Lai arī daļa baznīcu pārstāvji to pamato ar vēlmi nosargāt ēku no zagļiem un cilvēkiem alkohola reibumā, tomēr atsevišķi dievnamu pārstāvji atzīst, ka dievnamu slēgšana parāda novirzīšanos no patiesajām vērtībām.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Piemēram, Rīgas Doma katedrāles dekāns Elijs Godiņš norāda, ka ne vienmēr pa dienu cilvēki būs gatavi runāt par garīgiem jautājumiem. “Var izrādīties, ka cilvēkiem tajā laikā šīs lietas neinteresē vai viņi arī neatrodas tādā stāvoklī, kur viņi būtu spējīgi runāt vai domāt par garīgām lietām,” saka Elijs Godiņš.

Arī Valmieras Svētā Sīmaņa Evanģēliski luteriskā baznīca naktīs ir ciet.

Draudzes priekšnieks un valdes padomes loceklis Egils Juitinovičs šajā situācijā saskata novirzīšanos no patiesām vērtībām.

“Baznīcas ir pārvērtušās par tādiem mūriem, kas arī pašus mūs verdzina visus, tāpēc viņas arī nav vaļā. Mums ir bailes, ka neapskādē pasaulīgās lietas, kas būtībā ir īpašums vai gleznas, un tāpēc arī slēdzam ciet. Cilvēks jau ir grēcīgs un var notikt kaut kas tāds, par ko mēs varbūt būsim vīlušies,” komentē Juitinovičs.

Kā stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Gvido Straube, arī vēsturiski baznīcas naktīs slēdza ciet šī paša iemesla dēļ. “Gan viduslaikos, gan jaunajos laikos diezgan bieži bija tā, ka baznīcas tiek aplaupītas. Nakts bija tas moments, kad tikai blēži un bandīti, un ļaunie grēki apkārt staigāja. Toreiz bija tāds dzīves ritms. Normāls, tikumisks kristietis naktī guļ un dienā darbojas, strādā, un līdz ar to arī baznīca dzīvo līdzīgā ritmā. Dienā tā bija vaļā, naktī tā bija ciet,” saka Straube.

Tomēr daudzi dievnamu, piemēram, Rīgas Svētā Pētera baznīcas, kas lielākoties strādā kā izstāžu telpa, vai starptautiski zināmās svētvietasAglonas bazilikas pārstāvji atteicās vai izvairījās atbildēt uz pieci.lv jautājumiem. Rīgas Debesbraukšanas latviešu pareizticīgo baznīca norādīja, ka saruna jāsaskaņo ar metropolītu, savukārt Jēkabpils baptistu draudzes skatījumā baznīcai kā telpai, kurā meklēt Dievu, nav tik lielas nozīmes, viņiem svarīgāk ir iesaistīties draudzē.

Mācītāji, kuri labprāt atbildēja, minēja, ka baznīcās lielākoties strādā brīvprātīgie, un tie nevēlētos sargāt baznīcu naktī.

Arī Godiņam ir tāds viedoklis. “Varētu sacīt, tādās lielākās draudzēs par kādiem 80% un vidējās draudzēs par kādiem 90% vai 95% viss darbs un visas aktivitātes, ko draudzes veic, ir brīvprātīgo darba rezultāts. Baznīca var izdarīt to, ko draudzes locekļi kalpošanas kārtā ir gatavi darīt. Proti, tik daudz sava brīvā laika, cik viņi ir gatavi ziedot, tik daudz arī katra konkrētā draudze ir spējīga izdarīt,” saka Godiņš.

Savukārt Juitinovičs uzskata, ka cilvēkiem ticība ir jākopj ikdienā, nevis jāmeklē tā baznīcā.

“Daudz svarīgāk ir cilvēkam dzīvot ikdienā kristīgo dzīvi, kas ir visgrūtākais. Ja viņš ir kristietis pēc savas būtības, tad viņš Dievu pielūgs jebkurā vietā, ja viņam ir svarīga šī telpa un noskaņa, tad varbūt viņš meklēs tai baznīcā, bet nu, viens pats viņš tur neko neatradīs. Ja tur būs pretī kāds cilvēks, kas var viņu uzklausīt vai dot kādus citus mierinošus vārdus, tad tā būtu cita lieta,” pauž Juitinovičs.

Tikmēr Krimuldā draudze ir atradusi iespēju turēt baznīcu vaļā un ļauj cilvēkiem tur iegriezties, kad vien vēlas.

Mācītājs Austris Juris Rāviņš stāsta, ka tas viss sācies, kad viņš gājis aizslēgt baznīcu un ieraudzījis, ka divpadsmitos naktī baznīca ir pilna ar cilvēkiem. Tagad pat īsti nezina, kur ir baznīcas atslēgas.

“Mums bija viens gadījums, kad pazuda no altāra Bībele. Brīnišķīgie draudzes darbinieki teica: ”Nu, kāds ir paņēmis palasīt viņu, neuztraucies mācītāj, gan jau atgriezīs.” Tiešām - tā Bībele pēc kādām dažām nedēļām atgriezās uz altāra. Šeit neviens nesargā. Šeit Dievs sargā baznīcu. Patiešām nekas nav noticis tāds. Mēs uzticamies cilvēkiem, un cilvēki novērtē to uzticību,” norāda Rāviņš.

Krimuldas baznīca ir nomaļā vietā un no ceļa to nevar pamanīt. Tā ir Krimuldas baznīcas priekšrocība, uzsver mācītājs Rāviņš.

Rīgas Jēkaba katedrāles priesteris Renārs Birkovs pieļauj, ka kompromiss varētu būt atvērt baznīcu reizi mēnesī vai reizi divās nedēļās. “Es domāju, ka tas tā varētu būt. Varbūt ne katru nakti, bet, protams, [tas iespējams] tikai tad, ja ir resursi, lai to varētu nodrošināt,” atzīmē Birkovs.

Otrs variants tiem, kuri vēlas doties uz baznīcu naktī, ir adorācijas kapelas, kuras dažām baznīcām ir atvērtas visu diennakti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti