"Vispirms svarīgi ir saprast, ko jūs gribat no tā dzīvžoga – vai jūs gribat, lai neviens jūs neredz. Tas nozīmē, ka tās varētu būt tūjas, ja patīk, tās var būt egles, kam gan ir plaša sakņu sistēma," teica Svilāns, norādot, ka tāpat dzīvžogu var veidot no vilkābelēm un vanhūtas spirejas, taču šajā gadījumā dzīvžogs ziemā būtu "caurredzamāks".
"Tas ir tad, lai varētu baudīt savu dzīvi, paslēptu no kaimiņiem un garāmgājēju skatieniem," skaidroja Svilāns.
Savukārt, ja ir vēlme veidot tādu dzīvžogu, kam neviens nevar tikt cauri, tad jāizvēlas vilkābeles – Pamīkstā vilkābele, arī Asērkšķu vilkābele, kas izaug apmēram 2-2,5 augstumā. "Jūs varat dabūt tādu puslīdz necaurredzamu [dzīvžogu], ziemā, protams, tas būs caurredzamāks, bet asumiņi ir tādi smuki."
Atbildot uz kādas citas "4. studijas" skatītājas jautājumu, kā glābt dzīvžogu – dekoratīvās tūjas no tā saucamās rūsas, kas parādījusies 15 gadus veciem kokiem, kas aug zemē ar augstiem gruntsūdeņiem, Svilāns norādīja, ka no fotogrāfijas ir ļoti grūti pateikt vainu.
"Šeit neizskatās, ka tā varētu kāda no slimībām. (..) Man ir lielas aizdomas, ka augstais gruntsūdens ir pie vainas.
Tūjām sakņu kamolam ir jābūt mitram, bet lieku ūdeni tās nepacieš. Tā kā, es domāju, ka tur ir tā vaina," teica speciālists.
Savukārt, atbildot uz jautājumu, kādu egles šķirni stādīt, lai tā sasniegtu cilvēka augumu, Svilāns piedāvāja divus variantus – Parastās egles šķirni ‘Ohlendorffii’ un Serbijas egles šķirne ‘Nana’. Pirmā ir ar skaistām, tumši zaļām skujām, kompaktu vainagu, taču šķirne ir lēnaudzīga. Savukārt otrajai skujas ir nedaudz sudrabainas un arī perfekts konusveidīgs vainags.
