Ūsiņa atklāja, ka Tiesībsarga birojs arvien vairāk saņem signālus par emocionālo vardarbību, kas sabiedrībā ir raksturīga un izpaužas arī darba vidē.
"Pēdējā laikā ir vairāk iesniegumu, bet to varam skaidrot arī ar to, ka sabiedrība ir kļuvusi izglītotāka, vairāk izprot mobingu un bosingu, un arī to, kādām jābūt darba attiecībām, darba videi. Līdz ar to atrod drosmi arī ziņot," vērtēja Ūsiņa.
"Ne visos gadījumos mobings un bosings ir identificējams, bet tas ir ļoti pozitīvi, ka cilvēki neklusē un uzdrošinās formulēt savu problēmu un vērsties tiesībsargājošās iestādēs," viņa uzsvēra.
Nereti pat tad, ja emocionālā vardarbība netiek identificēta, iesniegums atklāj citas problēmas darba vietā. Vienlaikus Ūsiņa atzina, ka nav identisku mobinga un bosinga gadījumu, tāpēc arī ekspertu vidū nav vienotas izpratnes, kas tas īsti ir.
"Mobinga un bosinga tvērums nemitīgi evolucionē, un katrā darba kolektīvā tas var būt pilnīgi citādāks," atzina Ūsiņa.
"Pats svarīgākais ir saprast, ka tā nav viena vai pāris epizodes, kas mums nepatīk darbā, darba attiecībās. Šajā gadījumā runājam par psiholoģisko teroru, kas ietver sevī sistemātisku, naidīgu un neētisku attieksmi no vienas vai vairākām personām, – vai tie ir kolēģi, vai darba devējs," viņa skaidroja.
Tas var izpausties gan ar kliegšanu, gan pazemošanu, gan profesionālo vai personīgo īpašību noniecināšanu, izsmiešanu, aprunāšanu, izolēšanu. Galvenais uzvedības mērķis ir radīt nelabvēlīgas sekas šim darbiniekam.
"Svarīgi arī saprast, ka dažkārt šīs darbības pašas par sevi var arī nebūt neētiskas un prettiesiskas. Piemēram, kaut kādas darba reorganizācijas, pārkvalifikācijas darba procesā, kas šķiet tiesiskas, un tikai kopā analizējot visu situāciju, varam saprast, ka tas viss ir bijis mērķēts, lai no šī darbinieka atbrīvotos. Proti, padarītu viņa atrašanos kolektīvā, darba vidē neciešamu," Ūsiņa skaidroja.
Rīcības varianti
Šķietami vienkāršākais ceļš ir no darba aiziet, pāršķirt jaunu lapu. Svarīgi saprast, ka aiziešana no darba nav gļēvums, jo reizēm darbinieki, kas cieš no mobinga, piedzīvo izdegšanu un spēku trūkumu, kas cīnīšanos pretī pāridarītājiem padara emocionāli smagu. Katram pašam jāizvērtē savu spēku robežas.
"Otrs variants ir palikt, pieņemt un samierināties, bet šis variants ir ļoti bīstams, jo pastāv iespēja iestrēgt un palikt upura lomā.
Trešais variants ir risināt, cīnīties, un to var darīt, gan paliekot šajā darba vidē, gan aizejot. Vispirms mēs vienmēr iesakām konfliktu risināt pašā darba vietā.
Pats galējais variants, ja cilvēks, saskaroties ar psiholoģisko teroru darba vidē, nespēj to atrisināt darbavietā paša spēkiem, ir noteikti vērsties tiesību aizsardzības iestādēs. Mēs iedrošinām to darīt un nebaidīties," uzsvēra Ūsiņa.
Lietderīgi ir arī piezvanīt speciālistiem un par esošo situāciju vienkārši pakonsultēties.
Tiem, kas saskaras ar emocionālo vardarbību darba vietā un ir nolēmuši par to ziņot, svarīgi zināt, ka pierādījumu nasta pēc saņemtas sūdzības gulstas uz darba devēja pleciem.
"Proti, ja mobinga upuris vēršas tiesību aizsardzības iestādēs, piemēram, tiesībsarga birojā, viņam ir ļoti svarīgi detalizēti aprakstīt šo situāciju, bet viņam nav pienākuma pierādīt šos apstākļus," uzsvēra Ūsiņa.
"Protams, ir ļoti labi, ja ir kāds pierādījums, piemēram, audio ieraksts vai kādi dokumenti, bet pat ja šādu pierādījumu nav, pierādījumi būs jāmeklē darba devējam. Viņam būs jāpierāda, ka šajā gadījumā nav bijusi nevienlīdzīga attieksme pret darbinieku, ka viņš ir nodrošinājis drošu, ētisku un tiesisku darba vidi," viņa skaidroja.
Mobinga pieredze
Komunikāciju aģentūras "A.W.Olsen & Partners" projektu direktore Ruta Grikmane atklāja, ka pati ir cietusi no mobinga, ko īstenojis nevis darba devējs, bet klients.
"Visvairāk sarūgtināja, ka klients bija valsts iestāde," neslēpa Grikmane.
"Protams, mēs visi esam cilvēki, bet, manuprāt, realizējot projektus, tie cilvēki, kas strādā kopā, viņi ir kā komanda, nevis viens ir kā boss, kurš tevi visu laiku "dzen grīdā", maina projektu, nosaka nereālus izpildes termiņus, nepārtraukti par tavu darbu sūdzas gan savai, gan manai vadībai, sauc manus padotos par nespējīgiem, par idiotiem. Tādā veidā visu, ko es daru, nepārtraukti noniecina, izplatot to apkārt. Man tas likās nesaprotami," viņa stāstīja.
Turklāt pēc projekta beigām viņai nācies pierādīt, ka viss ieplānotais realizēts, atskaitīties par katru sīkumu, kas radījis papildu darbu.
"Tur bija sarakste uz sarakstes par to, ko esam, ko neesam darījuši, katra cipara pierādīšana. Tas bija milzīgs nesaprotama papildu darba apjoms, kur visu laiku juties, ka kaut ko dari nepareizi, lai gan visi rezultāti un apkārtējie cilvēki, kas bija iesaistīti, izņemot vienu, saprata, ka viss notiek normālā laikā, visu esam izdarījuši, viss ir noorganizēts, nekādām lielām problēmām nevajadzētu būt," pieredzē dalījās Grikmane.
