"“Labdien, Jāni! Ir pavasaris, tīrīšanas laiks, mums ir labas akcijas putekļusūcējiem, dārza tehnikai." Tā un šitā mēģinu viņu dabūt, lai viņš to preci nopērk. Un tā ap 100 reizēm dienā,” stāsta Kristaps (vārds mainīts), kurš agrāk strādāja telemārketinga firmā un centās nepazīstamiem, pēc nejaušības principa atrastiem cilvēkiem pārdot matračus, pannas, putekļusūcējus un vēl daudz ko citu.
“Tu ielogojies iekšā sistēmā. Tur katram atšķirībā no tā, cik tev labi rezultāti ir bijuši, ir sava datu bāze. Jo tev ir labāki rezultāti, jo tev ir labāka datubāze pieejama. Tālāk attiecīgi ir standarta cietā alga, kuru tu saņemsi šā vai tā. Un tālāk klāt iet bonusi, procenti, kas nāk klāt atšķirībā no tā, cik tu daudz esi pārdevis,” stāsta Kristaps.
Cietā alga bija nedaudz lielāka nekā minimālā, bet Kristaps atzīst, ja sākumā neko daudz nepārdod un netiek pie datu bāzēm, kurās ir cilvēki, kas bieži kaut ko pasūta, tad pie laba atalgojuma ir grūti tikt. Datu bāzē var nokļūt, ja kādreiz ir kaut kas iegādāts vai aizpildīta izplatītāju anketa veikalā vai internetā.
“Tev cilvēks var teikt, ka viņam pilnīgi neko nevajag, tajā pašā laikā viņš dziļi sevī var domāt, ka viņa vecais matracis jau ir galīgi vecs un viņam vajadzētu jaunu, bet viņš vienkārši grib tikt no tevis vaļā, bet arī tādiem ir iespējams nopārdot,” turpina stāstīt Kristaps.
Nepieciešams likt cilvēkam aizdomāties līdz tam, ko viņam, iespējams, vajadzētu, bet tas ir ļoti atkarīgs no veiksmes, viens nejaušs vārds varot visu ietekmēt.
“Tas tāds baigais psiholoģiskais slogs, jo tev visu laiku ir jāmēģina [runāt] pieklājīgi un laipni, bet tev pretī nav ne pieklājīgi, ne laipni, un tu nedrīksti arī atbildēt uz viņu provokācijām, jo tevi var atlaist no darba. Nav vienkārši,” atzīst Kristaps.
Visas sarunas tiek ierakstītas, un darbs nav vienkāršs. Kristaps pārdošanā nostrādāja trīs mēnešus. Tagad, ja viņam zvana no telemārketinga kompānijas, viņš vairs nav laipns, viņš uzreiz atsaka.
Kristaps pieteicās darbā, lai varētu to apvienot ar studijām, bet Jēkabs telemārketingu izvēlējās speciāli.
“Es gribēju iemācīties runāt ar cilvēkiem, spēt pieņemt “nē” un saprast, ka tas nav nekas, tas ir sīkums,” stāsta Jēkabs.
Jēkabs uzņēmumiem pārdeva ūdeni un piedāvāja kārtridžu uzpildi. Tas kļuva par atspēriena punktu karjerā, jo pēc tam viens no klientiem ir piedāvājis citu darbu. Viņš strādāja 2011. gadā, un kopš tā laika visa sistēma ir mainījusies. Numuri toreiz bija excel failā, manuāli vadāmi telefonā ar roku, arī sarunas netika ierakstītas.
Vidēji labs rādītājs ir, ja dienā kaut ko pārdod divos procentos savu zvanu. Pirms pieciem gadiem darbinieks dienā veica ap 80 zvanu, bet tagad beidzot sarunu, sākas nākamā, un nebūt sistēmā drīkst tikai 40 minūtes. Kopā sanāk 100 vai vairāk zvanu dienā.
Cilvēkus, kuri vēlas, lai viņu numurus izdzēš no datubāzes, bijušais darbinieks Kristaps "mierina":
“Vienīgā iespēja, kā klientu var dabūt ārā no datubāzes, ja viņš ir nomiris. Tad var izvēlēties opciju “diseased” - miris. Citādi viņam tik un tā reizi trīs mēnešos zvana.”
