Sadaļas Sadaļas

Nezāle

Vai atkritumus šķirot ir grūti?

Nezāle

Globālais puķu bizness un tā skeleti skapī

T kreklu spožums un posts

T krekls – no darba apģērba līdz ātrās modes patēriņa simbolam. Kā tos ražot un patērēt atbildīgāk?

Kā un kāpēc radās T krekli, cik daudz šo apģērba gabalu ik gadu pasaulē saražo, cik mūsu pašu skapjos tādi ir, un kāpēc ir svarīgi domāt arī par pareizu T kreklu kopšanu. Par šiem un citiem ar T kreklu ražošanu un patēriņu saistītiem jautājumiem Latvijas Radio 6 Latvijas Universitātes (LU) radio NABA raidījuma “Nezāle” vadītāja Sanita Rībena sarunājās ar biedrības “Zaļā brīvība” ilgtspējīgas modes eksperti Daci Akuli un uzņēmēju Annu Andersoni.

Sanita Rībena: Dace, tu esi pētījusi ātro modi un šobrīd esi pievērsusies T kreklu izpētei. Kas ir zināms par T kreklu rašanos, izcelsmes vēsturi?

Dace Akule: T kreklu izcelsme saistīta ar industrializācijas attīstību – sākotnēji kā strādnieku darba apģērbs tika izmantots kombinezons, un, lai mazinātu karstumu, kādam bija pakļauti fabrikās strādājošie, radās ideja to sagriezt, iegūstot bikses un kreklu.

Bet vēlāk, 19. gadsimta beigās, T kreklu ASV sāka ražot kā atsevišķu produktu ASV flotes armijniekiem, kuriem tas bija jau kā apakšveļas komplekts, lai viņi varētu ērtāk strādāt. T krekla vārds pirmo reizi publicēts grāmatā 1920. gadā.

Šobrīd, 100 gadus pēc T kreklu aizsākuma, ikgadējais ziņojums par T kreklu industrijas attīstību vēsta, ka gada laikā pasaulē tiek saražoti 13 miljardi T kreklu – katram pasaules iedzīvotājam vismaz divi. Skaidrs, varbūt katram no mums katru gadu divi jauni T krekli skapī neparādās, bet, piemēram, ASV pilnīgi noteikti šis skaitlis ir lielāks.

Kā ir Latvijā? Vai mēs esam starp tām valstīm, kur T krekls ir ļoti populārs?

Domāju, ka noteikti esam. Nesen kampaņā “Atmasko savu T kreklu” veicām mini pētījumu, kurš, protams, nav zinātniski pamatots, jo tika veikts sociālajos tīklos, iegūstot aptuveni 300 cilvēku atbildes par to, cik  T kreklu ir viņu skapjos. Šajās aptaujās noskaidrojās, ka katra respondenta skapī ir vidēji 15 T krekli.

Aptaujas iedvesmota, saskaitīju pati arī savus T kreklus un, lai arī es esmu par ilgtspēju modē, tik un tā mani T krekli ir ikdienas apģērba sastāvdaļa, kuru kopējais skaits ir 19. To vidū ir gan pašas šūti, gan vairāk nekā 10 gadus veci, no laikiem, kad par ilgtspējīgu apģērbu vēl interesējos maz. Mūsu aptaujās bija arī tādi respondenti, kas atbildēja, ka T kreklus ikdienā nenēsā.

Anna, cik tev ir skapī T krekli?

Anna Andersone: Kopā varētu būt 20, no kuriem aptuveni puse ir senie, mīļie, kurus grūti izmest, bet otra puse regulāri tiek valkāti. Domāju, ka kopumā T krekli Latvijā tiek izmantoti ļoti plaši, mums ir arī daudz Latvijā veidoti, ražoti T krekli. Turklāt tas ir arī tāds produkts, kuru mēs pērkam ne tikai paši sev, bet bieži arī dāvinām, uzņēmumi dāvina ar savu zīmolu apdrukātus T kreklus, lai cilvēki tos valkātu, jo T krekli ir viens no lētākajiem produktiem, ko var uztaisīt, lai reprezentētu savu zīmolu.

Kāds ir posts, ko T krekli nodara pasaulei?

Dace Akule: Jāskatās uz to, kas ir tas tipiskais T krekls – kāds ir tā dzīves ilgums, iespējas pārdzimt jaunos produktos, tikt pārveidotam, pārstrādātam un tamlīdzīgi. Ja runājam par pirmo posmu, kuru akcentējām arī savā kampaņā, tad tas ir jautājums par izejvielu iegūšanu, jo T krekli ļoti bieži ir vai nu ražoti no 100% kokvilnas auduma vai ar kaut kādiem piejaukumiem, bet sporta T kreklu gadījumā tās ir vairākas sintētiskās šķiedras.

Daudzi jau zina, ka kokvilnas iegūšana saistīta ar ļoti lielu ūdens patēriņu – lai mēs tiktu pie viena T krekla, vajadzīgi 2700 litri ūdens, kas ir aptuveni tik daudz, cik viens cilvēks var izdzert 2,5 gados. Audzējot kokvilnu, tiek arī noplicināta augsne. No visiem pasaulē izmantotajiem herbicīdiem un pesticīdiem aptuveno 10–15% tiek patērēti tieši kokvilnas ražošanai. Savukārt sintētika tiek ražota no naftas produkta, plastmasas, tādējādi mēs izmantojam neatjaunīgu resursu.

Būtiska problēma ir arī tāda, ka, mazgājot sintētisko šķiedru audumus, savos notekūdeņos ielaižam lielu apjomu mikroplastmasas, tās mazās neredzamās šķiedras, kuras pēc tam paši apēdam ar jūras veltēm.

Runājot par ilgtspēju, kam T kreklu kontekstā mums būtu jāpievērš uzmanība?

Jaunu, ilgtspējīgu materiālu rašanai un izmantošanai. Viens no tiem ir organiskā kokvilna, jo, to ražojot, tiek patērēts ievērojami mazāk ūdens, netiek izmantoti herbicīdi un pesticīdi, un, kas ir ļoti svarīgi, cilvēkiem, kas strādā kokvilnas industrijā, ir veselībai draudzīgāki darba apstākļi. Organiskā kokvilna šobrīd ir aptuveni 1% no globāli ražotās kokvilnas apjoma, bet šī daļa katru gadu mazliet palielinās. Tāpat tiek meklēti veidi, kā pārstrādāt sintētiku. Ir arī jauni virzieni, veidojot jaunus, ilgtspējīgākus materiālus, piemēram, tencilu, liocelu, bambusa un citus. Noris darbs pie celulozes, koku ražotnes pārpalikumu, ananasu mizu, sēņu un biešu izmantošanas jaunu šķiedru radīšanai.

Anna, kādi ir tavi T krekli, un kā tu vispār līdz tam nonāci?

Anna Andersone: Ilgus gadus biju iestājusies par ilgtspēju un domāju par to, kā samazināt pašai savu ekoloģisko pēdu, kā dzīvot, mazāk kaitējot dabai, mazāk piesārņojot, mazāk ražojot kopumā un mazāk patērējot. Attīstot ideju par apģērbu zīmolu, biju dilemmas priekšā – vai varu to izdarīt, neatkāpjoties no savas vēlmes darīt labu pasaulei un ekoloģijai, neradīt neko, kas nodarītu pāri dabai vai piesārņotu to vēl vairāk.

Tā nonācu līdz ekoloģiski sertificētajiem materiāliem un jau saražota auduma izmantošanas, kas angliski saucas “dead stock”. Praksē izskatās tā, ka sadarbojos ar Igaunijas ražotāju, kas saražo lielas partijas, un, ja viņam kaut kas paliek pāri, mēs no šiem pārpalikumiem, kas ir ekoloģiski sertificēti materiāli, šujam savus T kreklus. Tas ir mazliet sarežģītāk no ražošanas puses, jo sanāk ka, ka visi mūsu T krekli ir tā kā “limited edition” – mēs nekad nezinām, vai varēsim tieši to pašu materiālu tieši tajā pašā krāsā dabūt vēl. Izmantojam arī ekosertificētu bambusa šķiedru un tencela audumus. Šie visi trīs materiāli ir gan patīkami taustei, gan ilgtspējīgi un labi kalpojoši materiāli.

Vai varam cerēt, ka šī industrija kaut kad mainīsies, vai tas, ar ko mēs te nodarbojamies,  ir tomēr tāda mazu akmentiņu mešana lielā dīķi, ar ko mēs varam cerēt sev sakrāt karmas punktus, taču patiesībā cerība kaut ko mainīt globāli nav liela?

Dace Akule: Domāju, ka tas var mainīties, tas mainās un to mēs ikdienā redzam ar tādiem kā Annas uzņēmuma darbiem, redzam arī patērētāju pieprasījuma izmaiņas, nevalstisko organizāciju spiedienu. Galu galā arī pati industrija nāk kopā un saprot, ka, turpinot tādā pašā garā kā līdz šim, mēs ātri nozāģēsim zaru, uz kura sēžam, jo vienkārši aptrūksies resursu.

Eiropas Savienībā (ES) noris nopietns darbs pie ilgtspējīgas tekstila industrijas stratēģijas izstrādes, kur ir domāts arī par veidiem, kā varam iet uz ilgtspējīgākiem materiāliem, kā varam jau pieprasīt, lai mums ir daudz pārdomātāki produkti, kur mēs kā patērētāji sagaidām arī labāku informācijas kopumu, kas palīdzētu mums orientēties un atšķirt ilgtspējīgos materiālus no tiem, kurus, patiesībā maldinot patērētājus, par tādiem uzdod “zaļais mārketings”.

Svarīgi, lai mēs spētu izsekot, kur un kā tas materiāls rodas, kur un kā tas tiek ražots, vai tiek ievēroti tekstila industrijas darbinieku godīga atalgojuma principi un drošas darba vides apstākļi. Ražotājiem būs pašiem jāmaksā sistēmā, lai to T kreklu pēc tam arī varētu savākt, un jādomā, kā to labāk pārstrādāt, pārveidot jaunos materiālos, tādējādi darbinot aprites ekonomiku, nevis turpinot lineāro modeli.

Anna, vai tu esi saskārusies ar īpaši atbalstošu attieksmi vai arī varbūt dziļu neizpratni no kādām grupām kā uzņēmēja, darot kaut ko ilgtspējīgu?

Anna Andersone: Esmu saskārusies ar pozitīvu attieksmi, kopumā cilvēki jau vēlas iegādāties un atbalstīt to, kas ir ilgtspējīgs. Esmu bijusi patīkami pārsteigta par to. Daudzviet Eiropā ļoti augošs segments arī vegānā mode. Mums materiālos viss ir vegāns, par ko es tā kā sākumā varbūt nebiju apzināti domājusi. Eiropā vispār ļoti attīstīta šī te organisko, dabai draudzīgo un ekoloģiski sertificēto materiālu izmantošana.

Veicot izpēti par to, ko meklē un kādus produktus piedāvā Eiropas veikali, nonācu pie secinājuma, ka mana izvēle ir bijusi ļoti pareiza, jo tur pat neizskatītu iespēju no individuālā mazā dizainera iegādāties produktus, kas nav veidoti no ekosertificētiem izejmateriāliem. Attīstību šajā virzienā mēs redzam arī daudzviet ātrajā modē, piemēram, “H&M” “Conscious” kolekcijas.

Vai mēs varam teikt, ka Eiropa ir progresīvais līderis ilgtspējas ziņā? Zinu, ka vairākos citos segmentos ES ir krietni stingrākas prasības nekā citos kontinentos vai citās pasaules valstīs.

Dace Akule: Mēs esam starp pionieriem globālā mērogā, piemēram, kosmētikas industrijā esam daudz, daudz aizsargātāki nekā ASV patērētāji, kur tas viss vairāk ir atstāts tādā kā tirgus pašregulācijā. Ja cilvēki ir tik nezinoši, nelasa un nesaprot, kas rakstīts uz birkas, vai pat nedod viņiem to informāciju, tad paši vainīgi.

ES tas tā nav, un arī apģērbu industrijā topošās stratēģijas kontekstā uzmanības lokā ir arī jautājumi par to, ka vēl vairāk jāidentificē un jāierobežo apģērbu industrijā izmantotās ķīmiskās vielas. Šādu ķīmisko elementu kopējais skaits tagad ir ap 3500, un vairāki simti ir tie, kas ir vai nu riskanti cilvēkiem, vai arī nedraudzīgi dabai, bet daļa elementu ir tādi, kurus mēs īsti nesaprotam, kas tie ir. Nīderlande ir viena no valstīm, kas ļoti strādā tekstila pārstrādes un ilgtspējas virzienā. Ļoti izteikts ilgtspējas elements ir Skandināvijas valstīs, tur arī patērētāji aktīvi interesējas par šiem jautājumiem.

Anna, kā tu sevi redzi tādā nākotnes vektorā, vai tev ir jau kaut kādi plāni, kā attīstīt tos pašus T kreklus, vai varbūt ir kaut kādi citi sapņi?

Anna Andersone: Kas attiecas tieši uz apģērbu un T kreklu jautājumu, tad mēs noteikti turpināsim iet ilgtspējas virzienā, strādāsim ar materiāliem un procesiem, lai mazinātu ietekmi uz vidi. Viena no lietām, pie kuras mēs ļoti strādājam un kas vēl ir attīstības perspektīvā, ir iepakojuma materiāli.

Kad mēs kaut ko pērkam vai pasūtām, ir vērts padomāt ne tikai par to, kas ir pats šis produkts, bet arī kā tas tiek iepakots, tāpēc ka bezatkritumu principu kontekstā iepakojumam ir liela nozīme.

Jo īpaši aktuāli tas ir šobrīd, kad interneta tirdzniecība ir faktiski vienīgais tirdzniecības veids. Piemēram, tādam materiālam kā burbuļplēve šobrīd nav īsti nekādu alternatīvu, vismaz es neesmu tādas atradusi. Mēs nesen izmēģinājām kartona aploksnes ar mīkstu kartona pildījumu, tās bija diezgan izturīgas, arī mitruma ziņā, taču tur ir dažādi zemūdens akmeņi – praktiskie jautājumi, kas vēl jārisina. Es ceru, ka mums tos izdosies atrisināt.

Kas ir tas būtiskākais, ko jūs gribētu teikt par T kreklu spožumu un postu, ja tas būtu jāiekļauj pāris frāzēs?

Dace Akule: Galvenais ir ar tādu veselīgu, labsirdīgu attieksmi un bez kaut kādas vainas apziņas paskatīties, kas mums katram skapī jau ir, un apdomāt, kā mēs varam rīkoties gudrāk, turpmāk izvēloties un nēsājot savus T kreklus. Tā var būt gan lietotu T kreklu pirkšana, gan esošo ilgāka lietošana.

Domāju, ka Latvijā mums ir spēcīgas tradīcijas, ka T krekli aiziet līdz talkai un dzīves nogalē kvalificējas par grīdaslupatu.

Ja ir iespējas, mēģinām atbalstīt ilgtspējīgu biznesu, sakrāt naudu un nopirkt tādā veidā ražotu T kreklu. Galu galā tik dārgi arī tas nemaz nav. Tas nav vienkāršs ceļš, tur ir tādas lietas, kur, katru soli sperot, kaut ko jaunu mēs varam iemācīties un jaunus risinājumus meklēt, bet to dara pilnīgi visa industrija. Mums arī kā indivīdam katram jāpieliek roka – darām labāko, ko mēs varam izdarīt tagad, nemeklējam perfekto atbildi, piemēram, iepakojumu vai ražošanas atgriezumus. Nav vienas atbildes par pareizāko T krekla materiālu. Ir visādas variācijas, ir arī visādas vides un arī sekas uz mūsu veselību, bet vienkārši labsirdīgi iet tajā visā, saprotot, ka tur ir zemūdens akmeņi, bet ir arī iespējas izvairīties no tādiem aisbergiem.

Anna Andersone: Manuprāt, mums vajadzētu vairāk sekot līdzi tam, ko mēs iegādājamies, mazāk paļauties impulsīvai pirkšanai, bet vairāk to darīt pārdomāti – pirkt lietas, kuras mums tiešām ir vajadzīgas un nepieciešamas. Liela nozīme ir arī tam, kā mēs kopjam to, ko mēs iegādājamies, jo ļoti liela daļa piesārņojuma rada tieši mazgāšana. Veidot izpratni, savas zināšanas par to, kā mēs kopjam to, kas mums pieder, lai tas ir ilgtspējīgi un lai tas ir maksimāli draudzīgi dabai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ikdienai
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt