Arī šobrīd svētceļnieki ir ceļā uz Aglonu.
„Protams, ka ir gadījušās nelielas nepatikšanas, bet tāda ir pasaule. Lūdzamies par tiem cilvēkiem!” saka priesteris Mariušs, atminoties savu pieredzi svētceļojumos. Viņš stāsta, ka lūdz par cilvēkiem, kurus satiek savā ceļā.
Skumja pieredze ir bijusi Oskaram, kurš arī devies svētceļojumus. „Vienreiz smagā mašīna ar peļķi apšļakstīja. Aizpagājušajā gadā parādīja nesmuku žestu no mašīnas. Bet būtībā cilvēki laipni uzņem,” norāda Oskars.
Arī Mariušs piekrīt, ka parasti līdzcilvēku attieksme ir pozitīva. „Bieži sastopamies ar viesmīlību, labsirdību, kad cilvēki sagaida, iziet pretī, pirms dažām dienām mums bija piektā svētceļojuma diena, beidzās lietus, piebrauca sievietes atveda maizītes un pacienāja,” saka priesteris.
„Kopumā man šķiet, ka attieksme ir pozitīva. Bet acīs lec ekstrēmi. Ir cilvēki, kas katru gadu sagaida ar cepumiem, sieriem (..),” novērojis svētceļnieks Edgars. Tomēr kāda no svētceļniecēm atzīst, ka Kalupē jau trešo gadu viņa un citi svētceļnieki ir apmētāti ar krāsu.
Bet svētceļnieki no Liepājas un Jelgavas pauž gandarījumu par kopīgo iešanu, pārdomām, labo noskaņojumu:
