Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Rolands Tjarve šogad izmēģinājis jaunu taktiku, kā atturēt studentus no špikošanas eksāmenā. Pirms eksāmena, godīgi atdodot špikeri, iespējams saņemt papildu atzīmi pie vērtējuma. Viņš norāda – ja špikeri students sagatavo, viņš koncentrējas un apgūst vielu.
“Protams, bija tāds šoks mazs. Bet tikai viena meitene atdeva savu špikeri. Tas bija mazā rokrakstā uz lapas. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka nebūtu varējusi šo izmantot. Taču nākamajā dienā kabinetā zem durvīm man jau bija ielikts maziņš [špikeris], un, iespējams, ka šo mazo špikerīti tomēr šī meitene bija izmantojusi,” stāsta Tjarve.
Taču ne visi pasniedzēji dod papildu atzīmi par špikeru gatavošanu. Tādā nozarē kā medicīna mācībspēki ļoti vērīgi uzmana, lai studenti eksāmenos neizmanto palīglīdzekļus.
To skaidro Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes prodekāns Ingus Skadiņš: “Atsevišķos gadījumos, bet, jāsaka – ļoti reti mēs pieķeram kolēģus, it īpaši jaunos kolēģus no pirmajiem studiju gadiem, izmantojot neatļautos palīglīdzekļus. Ārsta profesija – tā ir profesija, kurā mēs runājam par cilvēku kā inteliģentu cilvēku, kurš rāda priekšzīmi gan kolēģiem, gan saviem pacientiem, gan arī sabiedrībai kā tādai.
Viņi nepalīdz saviem pacientiem, nākotnes pacientiem šajā gadījumā, par kuriem viņiem būs visaugstākā atbildība.”
Rīgas Stradiņa universitātes muzejā jau vairākus gadus ir aplūkojama kolekcija „Neatļautie palīglīdzekļi”, kas ļauj iepazīt špikeru gatavošanas paņēmienus mūsdienās un pagājušajā gadsimtā. Tos muzejam nodevuši gan paši studenti, gan pasniedzēji.
“Pirmais eksemplārs kolekcijā ir šāds interesants kabatlakatiņš. Un šo eksemplāru atrada profesors Jānis Vētra pirms zāles, kur atradās abiturienti, lai iestātos Medicīnas fakultātē,” stāsta RSU Vēstures muzeja vadītāja Daiga Dupate.
Vecākais eksponāts ir kāda pasniedzēja 1972.gada špikeris. To viņš gatavojis, kad pats bijis medicīnas students. Izbalējušais papīra gabaliņš ar bioķīmijas definīcijām un piemēriem atradies vecā mācību grāmatā.
Mūsdienās, kā stāsta muzeja vadītāja, jaunieši kļūst arvien radošāki, piemēram, špikeri slēpjot uz veikala klienta kartes. Taču pats iespaidīgākais eksponāts ir vairākus metrus garš. “Šeit ir viens tāds interesants, kā mēs sakām, ermoņika. Arī ļoti, ļoti mazs fontiņš, es pat arī nedodu vairāk par trīs, četri. Tad to viņu izvāž, tas ir aprakstīts no abām pusēm, tas kopējais garums ir trīs metri,” stāsta Dupate.
Špikot vai ne – tas paliek uz katra paša sirdsapziņas.
