Spēlēšanās ir nozīmīga sastāvdaļa cilvēku dzīvē – ar tās palīdzību tiek veidotas attiecības ar apkārtējiem, attīstītas komunikācijas prasmes. Diemžēl daudzi pieaugušie neprot spēlēties, rotaļīgumu un vieglu dzīves uztveri atstājot bērnībā.
"To akmeni parasti met skolas lauciņā, kad bērnam, nonākot sākumskolā, parādās jauni rāmji, jaunas prasības, ir vairāk mājasdarbu, vairāk vajadzīga piepūle, lai to visu īstenotu, un spēle pamazām tā kā aiziet," atzina Caics.
"Daži [pētnieki], runājot par datiem, saka, ka deviņi, 10 gadi ir tas slieksnis, kad bērns būtībā pārstāj spēlēties, bet var teikt arī, ka tad spēle iegūst citu gaitu.
Es domāju, ka kaut kādā ziņā tas ir saistīts ar pienākumiem, kas ienāk mūsu dzīvē. Kaut kādā brīdī mēs gribam ātrāk un vairāk tuvoties pieaugušo vecumam. Pusaudzi, piemēram, reizēm ir diezgan grūti iesaistīt kādā spēlē, jo viņš grib būt nopietns, viņš grib, lai viņu uztver kā pieaugušo," viņš skaidroja.
Interesantas nodarbības sporta klubā, radošas spēles saviesīgos pasākumos, sporta komandu sacensības, dažādi hobiji, galda spēļu vakari, improvizācijas teātris, videospēles vai pat vienkārša spēlēšanās kopā ar bērniem, – pieaugušajiem ir dažādi veidi, kā savā dzīvē ieviest rotaļīgumu, spēlēšanos un arī nelielu sāncensības devu, taču ne visiem tas izdodas.
"Tas ir arī par tādu spēku sadalījumu, – vai mums ir spēks spēlēties, jo spēle tomēr prasa dinamiku, tā prasa iesaistīties, atlikt visu pārējo malā un ļauties procesam uz zināmu laiku. Reizēm tam nav spēka, reizēm kaut kādas emocijas var patraucēt iesaistīties spēlē," atzina Caics.
"Bet ir svarīgi, ka mēs, – vai mēs to saucam par spēli vai hobiju, tam atrodam laiku. Ja nevaram, tad varbūt ir labi, ja ir kāds cits mūsu dzīvē, kurš par to atgādina," viņš uzsvēra.
Rotaļīgums jeb spēja spēlēties arī ir jāattīsta. Pētnieki secinājuši, ka pieaugušie, kas demonstrē rotaļīgākas personības iezīmes, ir motivētāki, radošāki un spontānāki, vieglāk uztver dzīves pārbaudījumus.
"Mēs visi esam spēlējušies. Mēs varam pamēģināt atsvaidzināt tās atmiņas, ka tās sajūtas pēc spēles vienmēr ir labas. Spēle ir, lai atpūstos, lai dotu enerģiju iet tālāk," piekrita Caics.
Viņš paskaidroja, ka spēles pat zināmā mērā var būt kā aizstājējs apreibinošām vielām. "Ir pieaugušie, kas nelieto alkoholu, bet spēlē, plāno izklaidi. Tev pēc tam ir tāda enerģijas deva dzīvot tālāk. Tas ir pilnīgi saprotams, ka tas uzlādē, tas met tālāk, tas ļauj daudz uzkrāta stresa vienkārši atstāt kaut kur malā," viņš vērtēja.
Bieži vien pieaugušie ir vairāk raduši sēdēt un runāt par to, kas patīk, kas nepatīk, varbūt izstāstīt kādu joku, bet palikt uz sava krēsla, viņi nav gatavi piecelties un iesaistīties, spēlēties, mainīties ar kādu vietām, aizmirsties. Bieži tas saistīts ar priekšstatiem par pareizu uzvedību, bet arī ar bailēm izgāzties.
"Piemēram, domājot par to pašu savu virzienu, psihodrāma ir ļoti ekspresīva metode, tur ir daudz jāspēlē, jātēlo, jāiejūtas, un zināmam cilvēku lokam nereti ir ļoti grūti to pieņemt. Var reizēm just, ka caur tādu piespiešanos kaut kas nāk, ka – nu, labi, es to izdarīšu, ja jau no manis prasa, – bet tas nav komfortabli," atzina Caics.
"Ir ar cieņu jāizturas pret katra gatavību un spēju. Arī psihodrāmu kā metodi var uztvert dažādi, nav visiem jāspēj to darīt. Ne visi arī to vēlas. Kādam ir ērtāk vienkārši sēdēt un runāt, kādam dejot, kādam zīmēt," viņš vērtēja.
