Latvijā nav izteiktas empātijas pret senioriem. Bērni un dzīvnieki ir tie, kas izraisa daudz lielāku iejūtību, bet ne vientuļie cilvēki mūža nogalē. Šādu tēzi "Ģimenes studijā" nesen izteica Latvijas Samariešu apvienības pārstāvji.
"Jautājums, kas notiek ar mums novecojot un kas notiek vecumdienās, nav aktuāls ne tikai sabiedrībā indivīda līmenī, bet nav aktuāls arī rīcībpolitikas un politikas plānošanas līmenī. Pilnīgi noteikti šo empātiju varētu aktivizēt dažādos veidos, ja par to runātu, ja tas izskatītos aktuāli arī rīcībpolitikas un politikas līmenī. Tur šis jautājums mums ir stipri iepalicis," vērtēja Žabicka.
Viņa norādīja, ka empātijas trūkums varētu būt saistīts arī ar to, ka Latvijas sabiedrība ir salīdzinoši nesolidāra.
"Mēs kopumā varbūt esam salīdzinoši nesolidāra sabiedrība, kas nav jāuztver kā diagnoze, bet mēs interesējamies vairāk par tām problēmām, kas skar mūs pašus.
No sērijas: studentiem studentu jautājumi, pensionāriem – pensionāru," vērtēja Žabicka.
"Kamēr kāds konkrēts jautājums neskar mūs tieši, mums ir īpaši jāmeklē un sevi jāaudzina, jāizglīto un jāpievērš uzmanība šiem jautājumiem, lai tie nonāktu mūsu redzeslokā," viņa piebilda.
Tāpat sociālantropoloģe vērtēja, ka bieži vien gan labdarības kampaņās, gan pasākumu rīkošanā tiek aizmirsts, ka attiecības ar senioriem ir divpusējas – tā nav tikai vienpusēja palīdzības sniegšana.
"Manuprāt, problēma ir arī tā, ka, runājot par senioriem un novecošanos, mēs aizmirstam, ka viņi patiesībā ir ļoti lemtspējīgi un rīcībspējīgi cilvēki, kuri zina, ko viņi grib un ko viņiem vajag.
Viņi būtu jāiesaista lēmumu pieņemšanā, vienalga – tā ir rīcībpolitika vai labdarība," uzsvēra Žabicka.
Klīniskā psiholoģe, psiholoģe Latvijas Samariešu apvienības atbalsta programmā jauniešiem "Palēciens" Agita Alksne savukārt uzsvēra, ka ir pārsteigta par to, kāpēc seniori nesaņem pietiekamu empātiju, jo ikdienā problēmas vai aizspriedumus jauniešu attieksmē neredz.
"Ikdienā runājot gan ar jauniešiem, gan bērniem, es ļoti daudz redzu viņu iesaistīšanos. Sākot ne tikai ar vecvecākiem, bet arī ar cilvēkiem, kas dzīvo vieni paši, kas dzīvo pansionātos – dažādās akcijās arī mūsu programmā jaunieši tad, ja mēs viņus motivējam un ar viņiem runājam, viņi nekad neatsaka un vienmēr piedalās," stāstīja Alksne.
"Tā ka no jauniešu puses es redzu ieinteresētību. Varbūt ne pašu iniciatīvu, bet nekad netiek atteikts, un viņi ļoti labprāt piedalās," viņa piebilda.
Vienlaikus Alksne uzsvēra, ka visa saknē ir komunikācija – jauniešiem ir jāprot saprotami un interesanti skaidrot, kāpēc iesaistīties brīvprātīgajā darbā, kāpēc palīdzēt vientuļiem senioriem, kāpēc ir vērts rīkot dažādus atbalsta pasākumus.
Megija Aigare ir Rīgas Tirdzniecības profesionālās vidusskolas audzēkne, viņas skola jau vairākus gadus brīvprātīgi sadarbojas ar Samariešu apvienību. Megija atklāja, ka kopš pirmā senioru pasākuma, kura rīkošanā iesaistījās, nu cenšas piedalīties visur, kur vien var.
"Es teiktu, ka tā bija viena no visforšākajām pieredzēm manā dzīvē, jo man atļāva izpausties. Mūsu galvenais uzdevums bija izdekorēt galdus, sataisīt ēdienus, palīdzēt senioriem nokāpt lejā un pievest viņus pie galdiem. Tas viss tika izdarīts, un mani uzlūdza pēc tam palikt ilgāk uz pasākumu. Tur es redzēju to prieku, ko mana rīcība citiem spēj sniegt," pieredzē dalījās Aigare.
Viņa uzsvēra, ka tieši prieks, ko novēroja senioros, viņu pamudināja aktīvāk par to runāt savā draugu lokā un skolā, brīvprātīgo kustībā iesaistot arvien vairāk jauniešu.
"Ir divpusējas atsauksmes. Ir, protams, pozitīvas, bet ir arī negatīvas, jo daudzi cilvēki uzskata, ka viņiem nevajadzētu strādāt par brīvu vai palīdzēt citiem," atzina Aigare.
"Bet man šķiet, ka tas nav tajā cilvēkā, ka tas ir tajā, kā viņš tika audzināts – viņam tas netika iemācīts. Manā ģimenē jau no mazotnes empātija tika parādīta. Man tā ir norma dzīvē," viņa vērtēja.
Sociālantropoloģe Žabicka norādīja, ka Aigares pieredzes stāstā visvairāk priecē senioru un jauniešu attiecību mijiedarbība.
"Tas nav tikai par to, ka viena puse rūpēsies, sniegs atbalstu un otra puse tikai ņems. Arī Megija ļoti daudz ko ir guvusi, un arī seniori šajās attiecībās rūpējas. Man liekas, ka tas ir labs izejas punkts – nevis skatīties uz šīm attiecībām, ka mēs tagad iesim un rūpēsimies, ka tās ir vienpusējas attiecības, bet ka tur ir mijiedarbība, ka arī par mums viņi rūpējas," uzsvēra Žabicka.
