Piemēram, ja cilvēks dzīvo viens un ir jau cienījamos gados, var gadīties tā, ka tiek aizvests uz slimnīcu. Taču tuvinieki var saskarties ar sarežģījumiem uzzināt, kur un kādā stāvoklī šis cilvēks atrodas.
“Šajā gadījumā ir atsevišķs normatīvais regulējums – Pacientu tiesību likums, kurš arī pasaka, ka informāciju par pacientu drīkst izpaust ar viņa rakstveida piekrišanu vai gadījumos, kad tie noteikti likumā,” norādīja Datu valsts inspekcijas direktore Jekaterina Macuka.
Telefoniski pausta informācija, pat ja tas ir tikai fakta apstiprinājums, var būt arī ļoti sensitīva. Piemēram, ja infektoloģijas vai psihiatriskā slimnīca apstiprina konkrēta pacienta atrašanās faktu, tas ļaus noprast aptuveno diagnozi.
“Tad, kad jūs zvanāt pa telefonu, nevar pateikt, kas jūs esat. Jo es varu piezvanīt un pateikt, ka es esmu jūsu mātes meita un es gribu zināt, vai mana māte [tur] ir vai tēvs, vai jebkurš cits radinieks. Tas ir līdzīgi, kā mēs internetā vai avīzē uzdrukātu: reku, šie šodien ir iekārtoti slimnīcā,” skaidroja Macuka.
Tāpēc likums gluži vienkārši pasargā pašu pacientu, lai informācija nenonāktu pie cilvēkiem, kuri to izmantotu ļaunprātīgi.
To, ka tik sensitīvu informāciju telefoniski nesniedz, apstiprināja arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD). “Protams, informācija parasti netiek sniegta telefoniski, jo mēs nevaram pārliecināties par to, kas ir zvanītājs. Regulējums ir diezgan stingrs, un arī sodi par šādiem pārkāpumiem ir diezgan iespaidīgi. Un, protams, ārstniecības iestādes cenšas norobežoties un pasargāt sevi, sniedzot pēc iespējas mazāk informācijas,” pastāstīja NMPD datu aizsardzības speciāliste Anna Marija Pilmane.
Tātad informācija par pacientu pārsvarā tiek sniegta klātienē. Līdz ar to, ja pacienta tuvinieks nezina konkrētu slimnīcu, pie kuras vērsties, atliek vienīgi minēt.
"Tajā gadījumā cilvēki var braukt klātienē uz slimnīcu. Viņi tad parāda savu personas identificējošo informāciju, un tad ir saprotams, kas jūs esat.
Jā, tad sanāk, ka cilvēkam tomēr ir jāizbrauc pa vairākām slimnīcām, kas varētu būt arī apgrūtinājums,” atzina Datu valsts inspekcijas direktore.
“Ārstniecības iestādes viena no opcijām ir iekļaut identifikatorus, piemēram, lai viņi pārliecinātos, ka tas patiešām ir tuvinieks. Bez vārda, uzvārda viņi varbūt prasa personas kodu vai dzīvesvietu zināmo, lai pārliecinātos. Bet to arī var neprasīt, to pati ārstniecības iestāde izlemj. Un tad ir tā robeža, kad viņi informē – ir vai nav tas cilvēks tajā slimnīcā. Neko vairāk!” skaidroja Veselības ministrijas Juridiskās nodaļas vadītājs Raimonds Osis.
Tas attiecas tikai uz situācijām, kad ar cilvēku pašu nav iespējams runāt, jo viņš atrodas bezsamaņā. Citos gadījumos viss atkarīgs no cilvēka paša vēlmes kādu informēt.
“Slimnīcā iestājoties, lielā daļā gadījumu viņam jau prasa norādīt, kas ir kontaktpersona. Pārējiem īsti tā informācija nebūs pieejama,” sacīja Osis.
Turklāt E-veselībā iespējams norādīt kontaktpersonas, ar kurām nepieciešamības gadījumā ārstniecības iestāde vai NMPD sazinās. “Tie var nebūt obligāti tikai radinieki, tie var būt jebkādi cilvēki, arī draugi, kolēģi. Mums ir jāatrod tas zelta vidusceļš, un šī E-veselība ir tieši šis zelta vidusceļš, kā mēs varam sniegt informāciju radiniekiem. Ir arī tāda opcija, ka ārsta vizītes laikā var paprasīt ārstam, lai viņš jūsu vietā ievada kontaktpersonas E-veselībā,” skaidroja NMPD datu aizsardzības speciāliste.
Lai gan informācija par pacientu ir sensitīva, tomēr arī slimnīcām ir svarīgi noskaidrot pacienta tuviniekus. Ja cilvēks nav pie samaņas, slimnīcas cenšas identificēt sasirgušo pat pēc apģērba, kas tam konkrētā dienā ir bijis mugurā.
“It īpaši būtu vēlams, lai E-veselībā būtu šāda informācija, jo, protams, ārstniecības personām ir jāmeklē cilvēki, ir jāmeklē radinieki. Ir tādi gadījumi, kad ir jāpieņem lēmums par ārstniecību,” norādīja Anna Marija Pilmane.
Bet, ja cilvēks ir pie samaņas, tad ārstniecības personas painformē pacientu par cilvēkiem, kuri viņu meklē.
