Citus gadus šādā ziemas dienā uz kalna nebūtu, kur ābolam nokrist, stāsta “Rāmkalnu” saimnieks Viktors Grūtups. Drošības apsvērumu dēļ slēpošanas trase nestrādā ar pilnu jaudu. Tomēr šādi savā ziņā esot arī vieglāk organizēt darbu.
“Uz katrām divām stundām palaižam 20 vietas uz vienu pacēlāju. Vietu skaits atkarīgs no pacēlāja garuma un trases platuma. Mēs esam izdomājuši, ka tas ir optimāls cilvēku daudzums, lai mēs kontrolētu cilvēku skaitu trasē,” skaidro Viktors Grūtups.
Un mazāks cilvēku skaits trasē ir pa prātam arī daļai apmeklētāju.
“Forši, var krist, kur grib,” salīdzinoši tukšo trasi komentē Jūlija.
Brīvdienas, ko baudīt svaigā gaisā, slēpotājiem īpaši svarīgas laikā, kad daudzi strādā attālināti un kustību kļuvis mazāk.
“Jāatpūšas. Vajag fiziskās aktivitātes “mājsēdes” laikā. Bet problēmas – grūti dabūt kalnus ir. Šis ir vienīgais, kur var dabūt un arī nedēļu iepriekš tikai,” atklāj Inese.
“Ļoti svarīgi,” par iespēju brīvdienas pavadīt uz kalna saka Māris un Marija.
“Mēs uz to dzīvojam šobrīd, kad ir attālinātais darbs, neko citu nevar šobrīd un ir tik brīnišķīgs laiks ārā.”
Lai gan sniegs daudzviet Vidzemē šodien sniga gandrīz bez mitas, slēpošanas trasēs lielāko daļu seguma veido mākslīgā sniega kārta. Pat pēc tik daudzām sniegotām dienām bez mākslīgā sniega iztikt nav iespējams.
“Ja būtu dabīgais sniegs, mēs slēpotu pa akmeņiem, kurmju rakumiem un tā tālāk,” skaidro “Rāmkalnu” saimnieks.
