“Tikai” mans personīgais viedoklis
Latviešus raksturo diezgan liela spītība un neatlaidība. “Daudzi cilvēki ir gudri, daudzi ir arī sirdsgudri, kas ir vēl lielāka vērtība. Bet problēma mums ir ar cieņu," norādīja Ancāne.
Profesore cieņas trūkumu skaidroja ar latviešu tautas smago pagātni – cilvēkiem, kuri nav izjutuši cieņu pret sevi no agras bērnības, veidojas pašcieņas un pašvērtības traucējumi.
Par pašvērtības traucējumiem liecina publiskajā telpā nereti dzirdamā frāze “tas ir tikai mans personīgais viedoklis”, tā noniecinot paša teikto, ka tāpēc it kā tas nav būtiski.
Profesore Ancāne norādīja – to varētu uztver ar smaidu, ja vien tas nebūtu tik traģiski. Viņa uzsvēra, ka jebkurš viedoklis, publicēts grāmatā vai pateikts mutiski, ir kāda cilvēka personīgais viedoklis.
Mums ļoti pietrūkst lepnuma
Latviešiem raksturīgā nedrošība mēdz izpausties arī kā nemitīga taisnošanās un atvainošanās. Tas liecina, ka cilvēkos ir patoloģiski daudz vainas un kauna izjūtas, kas iet kopsolī ar izjūtu, ka esmu slikts.
„Diemžēl latvieši cieš no patoloģiska daudzuma baiļu, kauna un vainas. Pazemību un padevību pat negribas komentēt.
Lai pašiem tas mazāk sāpētu, cilvēki labprāt to sauc par „pieklājību”. Indivīda līmenī visbiežāk tas izpaužas tā, ka cilvēks labprātīgi piekrīt dzīvot savu vienīgo dzīvi tā, kā to vēlas citi,” sacīja profesore Ancāne.
Ārste psihoterapeite patoloģisko kauna izjūtu saistīja ar bērnībā piedzīvotu atraidījumu: “Mums tā īsti nesanāk ar to bērnu audzināšanu. Viena lieta, kuru daudzi vecāki vēl nav izpratuši – bērniem ir ļoti svarīgi izjust cieņu pret sevi."
“Šis ir temats, kas mums liek atzīt, ka mums vēl ir daudz darāmā, lai mēs labi justos, novelkot tās smalkās robežas starp, piemēram, pazemību un pieklājību, starp uzpūtīgu lepnību un lepnumu. Mums ļoti pietrūkst lepnuma," uzsvēra profesore Ancāne.
Gan kritizēt, gan uzmundrināt
Vēl viens mīnuss ir tas, ka ne visai protam priecāties: “Mēs baidāmies priecāties, mēs esam ļoti jauki kritizētāji, jo tur nevar kļūdīties. Vienmēr var pateikt, ka tur kaut kas nebija īsti labi tāpēc, ka nekad nekas nav perfekti – neviena teātra izrāde, dziedātājs vai kāds runātājs," pārdomās dalījās profesore.
"Mums ir kritiski negatīva domāšana, kamēr aicinājums izglītotiem ļaudīm tomēr ir būt kritiski analītiskiem domātājiem.
Mēs neprotam būt kritiski analītiski, mēs esam kritiski negatīvi domājoši," norādīja Ancāne.
"Kritiski analītiski domājoši cilvēki redzēs vājās vietas, bet viņi redzēs arī stiprās vietas. Viņi pateiks komplimentu par to, cik labi tu to izdarīji un cik tev labi tas sanāca. Un galu galā – cik skaisti tu šodien izskaties. Es nedomāju pielīdējus un komplimentu teicējus, es viņus saucu par augļu mušiņām. Tā ir milzīga pataloģija," piebilda Ancāne.