“Oi, īstais siena laiks sākot no jūnija sākuma dažreiz, citreiz jau līdz jūlija beigām. Atkarīgs no laika apstākļiem, “ stāsta Līga Zālīte, kura līdz 17 gadu vecumam ģimenes mājā Smiltenes pusē siena talkās pavadīja vai katru vasaru. “Mums bija tāda cīņa vienmēr, jo siena grābekļi bija dažāda garuma. Paši tie zari arī tāda dažāda garuma. Tad bija cīņa par to, kuram tiks tas labākais, nu tas visforšākais, visjaunākais, kas nopirkts. Tad arī to grābekli visur ņēma līdzi, lai kāds nesamaina.”
Domājot ar šodienas prātu, kā saka Līga, atmiņas par siena talku ir tās labākās, bet atceroties to, ka karstā vasarā agri jāceļas un jāiet pļavā… tās nebija tās labākās sajūtas.
“Dažbrīd pat ar dusmām bija jāiet – bija agrs un karsts,” turpina Līga. “Bija jāiet sākumā vienmēr vālot siens, jo kā — nu, nopļāva, tad visi mazie iekšā pļavā, kur neredz bieži vien galu un sāc vālot jeb tai brīdī vēl to zāli sacelt augšā.”
“Tad to žāvē jeb tā žūst. Tad viņu griež, lai labāk žūst. Skatās vai nav mitrums, vai tā nepelē. Tad krauj kaudzēs jeb gubās. Sakrauj, tad nostājas, izžūst līdz galam, tad vedam uz šķūni,” skaidro Juris Vorkalis, kurš gadu no gada brauc pie vecmammas siena talkās. Viņš arī Kārsavas novada pašvaldības deputāts. Agrāk Jura vecmamma Veronika siena talkas noteica laicīgi, skatījās laika prognozi labu laiku uz priekšu.
“Tā dara vecmamma, bet nu vecmamma vienmēr grib visu laicīgi no rīta sākt, kad pirmā rasa pazūd un tā. Bet vecmamma jau mums nedzīvo tepat, mēs kad varam, tad braucam, mēs tādi slinkāki. Vecammma bieži pārdzīvo, ka mēs, viņasprāt, vieglprātīgi darām,” saka Juris.
“Mums bija tā, ka mēs vīrieši [sienu] nesām uz zārdiem vai piekabēm, bet meitenes, sievietes grāba aiz mums. Lai nebūtu tā, ka puse paliek uz pļavas tādā ziņā,” stāsta Kaspars Šulcs, kurš siena talkas pirms vairākiem gadiem aizvadīja Kuldīgas pusē.
Pēc tam, kad siens aizvests uz gubeni jeb siena šķūni, mazāko talcinieku uzdevums bija lekāt pa sienu un to pieplacināt.
“Tas ir tas siena mīdītājs. Bet tas nav tik vienkārši - vienkārši lēkāt un mīdīt. Tur vajag tā prātīgi, ja gribas izveidot labu vezumu, vajag šo to zināt un saprast. Īstenībā es ilgu laiku biju tas mīdītājs un tas, kurš kāpa augšā vezumā. Es biju tas mazākais, tāpēc mani tur augšā sūtīja. Bet nu laiki mainās,” turpina Juris.
Kaspars atceras, ka siena talkās pie vecmammas draudzenes piedalījās ne tikai radi, bet arī draugi un kaimiņi.
“Siena talkas burvība ir tā, ka savācas kaimiņi vai ģimenes locekļi kopā, palīdz savākt sienu un atpūsties laukos, nevis pilsētā satikties. Un tas, ka pēc tam var gulēt uz siena augšā,” saka Kaspars.
Kā atzīst Līga, Juris un Kaspars, siena talkas ir kā tādi mazi ģimenes un draugu salidojumi, kur visu dienu strādā, kopā ēd pusdienas, pēc darba gardas vakariņas, iet pirtī un peldas ezerā.
