Katrai paaudzei ir labās un sliktās iezīmes, taču tās ģimenē jāmācās saprast un pieņemt. Poišas praksē ir gadījumi, kad klienti runā par to, ka tieši paaudžu nesaprašanās savā starpā ir galvenais iemesls problēmām ģimenē.
“Pārsvarā man pēdējā laikā patīk strādāt tieši ar pāriem, bet, piemēram, māte un meita arī ir pāris, un tur uzreiz ienāk iekšā arī tā paaudžu atšķirība jeb tāds neatrisināts vērtību konflikts, un vispār tik daudz neizrunātu lietu,” stāstīja Poiša.
“Meitai, izrādās, ir sava vēsture uzrakstījusies, ko viņa ir uztvērusi no mammas attieksmes, reakcijas, klātbūtnes vai pamešanas novārtā, bet mammai ir atkal sava vēsture, kur viņa tā, kā varēja, tā darīja, un viņai liekas, kas tā par nepateicību,” piemēru minēja psihoterapeite.
Būtu brīnišķīgi, ja paaudzes tomēr varētu izlīgt, viņa uzsvēra, jo aizvainojumi mēdz būt ārkārtīgi sāpīgi. Pieaugušiem bērniem, lai viņi spētu labāk audzināt jau savus bērnus, atskatīšanās atpakaļ un izlīgums ir ļoti svarīgs, lai atbrīvotos no nesakārtotības.
“Ja paaudzes kaut cik apvienojas tādā sadarbībā, tad vienkārši ir patīkami to redzēt. Kad vidējā paaudze brauc ceļojumā, viņi paņem omīti vai opīti līdzi, jo viņi var pieskatīt bērnus, bet viņi arī spēj iekļauties tajā kompānijā, tajā komandā, nevis stāv tā kā nost ar stingrām sejām,” norādīja Poiša.
Viņa vērtēja, ka gan vecāki, gan bērni bieži vien nespēj nospraust robežas, cik tālu drīkst iejaukties viens otra dzīvē tā, lai otru neaizvainotu vai netraucētu, sevišķi īsi pēc tam, kad bērni pārvākušies uz savu dzīvesvietu.
“Šajā laikā mēs vairāk koncentrējamies uz to pamatiņu, uz to šūniņu, kas ir tie cilvēki, ar kuriem es dzīvoju zem viena jumta, izveidoju vērtību sistēmu, dienas ritmu. Vecāku klātbūtne tur ne vienmēr ir vēlama, izņemot to, ka vajag kādu palīdzību saņemt, bet padomu noteikti nē un iejaukšanos viņu dzīvē noteikti nē.”
Poiša minēja piemēru, kad mammas, dzīvojot blakus saviem pieaugušajiem bērniem, agri gatavo brokastis un iet ar tām ciemos, nerēķinoties, ka pieaugušā meita vai dēls kopā ar ģimeni, iespējams, vēl guļ vai grib pavadīt laiku tikai savā lokā.
“Tā ir vienkārši iejaukšanās, nepieklauvēt, nerēķināties, ka tu dzīvo pilnīgi savādākā ritmā. Es nevaru vairs to atļauties, ja es esmu mamma, man ir jānoliek sevi pie vietas, latviski runājot, un jāgaida,
ja tu mani aicini, tad es pie tevis eju, bet es vairs nedrīkstu iebrukt kā okupants tavā patstāvīgajā dzīvē, jo tu esi pieaugusi liela meitene,” Poiša uzsvēra.
Vienlaikus psihoterapeite atzina, ka lielākoties vecāku nodomi ir labi, jo viņi vēlas būt noderīgi un mīloši, taču bērniem tas var atgādināt zināmu kontroli. “Tieši no sīkumiem rodas tāda nevēlēšanās būt kopā, nevēlēšanās novērtēt to labo, ko esam viens otram devuši, jo bērni skolo savus vecākus, ne jau tikai vecāki skolo savus bērnus,” viņa piebilda.
Bieži vien tieši sadzīves sīkumi, respekts un atdalīšanās jautājums, kad it kā ģeogrāfiski var dzīvot atsevišķi, bet emocionāli nav notikusi atdalīšanās jeb savas jaunās dzīves lomas pieņemšana, ir konfliktu pamatā.
“Saprotams, ka mani pieaugušie bērni vienmēr būs mani bērni, bet es nevaru atļauties pret viņiem izturēties kā pret bērniem,” uzsvēra Poiša.
“Man tomēr ir jāmācās ar viņu runāt līdzvērtīgi, saskaņot kaut kādas mūsu kopīgās intereses, neapvainoties, kad viņi pasaka nē, jo viņiem ir citi plāni un citas prioritātes, un tad tā lieta rullē puslīdz labi, bet bieži vien ģimenēs tā nenotiek,” viņa skaidroja.
Vienlaikus psihoterapeite atzina, ka arī bērniem jāmācās pieņemt jauno statusu, kurā viņi ir pieaugušie ar savām ģimenēm un nevar visu laiku paļauties uz vecākiem.
“Kādreiz tas arī darbībā pats no sevis sakārtojas, bet, ja nē, tad vienkārši ir jāapsēžas un maigi, uzmanīgi, bet konkrēti ir jāparunā par to, kas mēs viens otram esam šajā dzīves fāzē,” ieteica Poiša.
