"Repair Cafe" kopienas pārstāvja Dagņa Zviedra hobijs ir mantu labošana, un viņš māca to darīt arī citiem "Repair Cafe" kopienā ir globāla kustība, kura cīnās par to, lai cilvēki nezaudētu spēju un tiesības savas nopirktās lietas labot pašiem.
“Ja tā lieta nav domāta salabošanai, ja to nevar salabot, tā lieta nav mana. Tas ir kaut kāds serviss, ko es vienkārši no ražotāja nopērku, to neapzinoties, un turpinu to lietot, domājot, ka tas ir mans, bet realitātē ir tā, ka jebkurā brīdī tā lieta var pievilt,” uzskata Zviedris.
Viņš skaidroja, ka aizraušanās ar dažādu ierīču labošanu viņam aizsākusies jau 15–16 gadu vecumā, kad salabojis savu datoru: “Ar laiku, jaucot arvien vairāk lietu, nebaidoties ielīst arī tur, kur ražotājs negrib, man vienkārši iepatikās salabot pašam savu lietu. Tas ir kļuvis tāds kā dzīvesveids.”
Lai piekoptu dzīvesveidu, kurā ierīces tiek labotas, nevis katru reizi pirktas no jauna, viņš ieteica:
“Pirms lietu nopirkšanas ir jāpajautā pārdevējam, ražotājam, jāmeklē internetā resursi, kā šo lietu izjaukt. Tas ir pirmais noteikums, kas būtu jādara visiem.”
Jana Purmale savukārt darbojas kā brīvprātīgā „Brīvbodē” – lietu un mantu apmaiņas veikalos Turgeņeva ielā 13 un Viskaļu ielā 36, kur ikviens aicināts atstāt labas, kvalitatīvas lietas, kā arī bez maksas izraudzīties sev ko tīkamu un noderīgu.
“Ir divi veikaliņi. Princips ir tāds, ka tu vari atnest jebko, kas ir labā stāvoklī, tādu, ko tu gribētu iedot labākajam draugam, tas var būt apģērbs, apavi, grāmatas, tehnika, trauki, rotaļlietas bērniem, pilnīgi viss. Tā ir vieta, kur satikties, apmainīties un uzzināt ļoti daudzas lietas,” viņa stāstīja.
Purmale gan atgādināja, ka atnestajām lietām jābūt kvalitatīvām, tādām, kas tiešām kādam noderēs uzreiz. Ja atnes, piemēram, apģērbu, tas nevar būt netīrs vai novalkāts.
Savukārt Botāniskajā dārzā ierīkota koplietošanas darbnīca “Koki”, stāstīja tās pārstāve Guna Rubule: “Koplietošanas darbnīca arī šķita diezgan traka, bet jēdzīga ideja, ka Rīgā var visiem būt tāds šķūnītis, kur iet salabot lietas, atjaunot mēbeles vai izgatavot jaunas mēbeles un nepakļauties tam savam impulsīvajam pirkumam, iegādājoties masu patēriņa preces.”
Koplietošanas darbnīca domāta tiem, kuri vēlētos ko atjaunot vai uzmeistarot, taču nav vietas vai atbilstošu iekārtu, lai to paveiktu.
“Iespējams, mēs varam kaut ko izveidot no jau esošā jaunu. Tādu domubiedru patiesībā ir ļoti daudz. Manuprāt, katram otrajam ir aicinājums kaut ko tādu darīt, bet nav iespējas,” vērtēja Rubule. “Mēs izveidojām vietu, kur nākt darboties, un esam diezgan liela komūna, līdzīgi domājošie, kur viens pēc otra var vērsties pēc padoma, iedrošinājuma, sadarbības.”
