„Lauku maršrutā braucot, mēs jau ļoti labi zinām tos cilvēkus. Bērnus pazīstam. Mēģinām viņus te tuvumā nosēdināt, lai zinātu, kur viņiem ir jākāpj ārā, jo parasti jau ir brālis vai māsa, kas sagaida [pie autobusa],” saka šoferis Aivars. „Ir bijuši gadījumi, kad viņam vajag izkāpt ārā tur pa darīšanām vai arī viņam paliek slikti un apstājos. Jā, lai viņš izdara visu kas vajadzīgs, jo bērns ir bērns, un tur nav ko,” nosaka Aivars.
Grūtāk gan paliek, ja autobusā sakāpj daudz skolnieku. „Tad viņus nevar valdīt tik vienkārši. Ja brauc individuāli, tad ir normāli,” par savu pieredzi stāsta šoferis Jānis. Viņš apstiprina, ka bērnu dēļ reizēm vajag neplānoti apstāties – kādam slikti, vēl kādam vajag uz tualeti, vēl kādam vajag padzerties.
Šoferis Arnis apstiprina, ka reizēm šoferiem ir jābūt kā auklēm, taču „tā nav tāda problēma, kam būtu īpaši jāpievērš kāda uzmanība”.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Inga Krastiņa apstiprina, ka šoferi pret bērniem ir ļoti gādīgi. „Mēs arī esam saņēmuši informāciju, ka šoferītis pat izturas ar lielāku atbildību nekā vecāks, palaižot bērnu vienu pašu autobusā, neizvērtējot to, vai bērns var braukt vai nevar. Šoferi uztraucas par to, vai bērns, piemēram, ziemas laikā varēs atrast īsto pieturu, kurā viņam ir jāizkāpj, ja viņu neviens nesagaida. Tad šoferītis pagaida, kamēr atnāk tas vecāks uz pieturu un sagaida to bērnu. Tā kā, protams, šoferīši ir dažādi un līdz ar to ir ļoti atbildīgi šoferīši, kas uzrauga bērnus, kas principā pēc būtības nebūtu viņu pienākums,” saka Krastiņa.
Vecāku atbildes, vaicāti, cik gadus vecus bērnus viņi laistu vienus pašus braukāt ar autobusu, ir līdzīgas.
„Nezinu, man liekās 13-14 gadu vecumā ir ok. Es pati braucu, kad man bija 6-7 gadi, un nebija nekādu problēmu,” saka Alise. Viņa pati atzīst, ka pati savus deviņus un 12 gadus vecus bērnus laidīs. „Nedrīkst runāt ar svešiem cilvēkiem, ņemt konfektes un mazus kaķīšus iet skatīties. Viss ir izrunāts,” par drošības noteikumiem piebilst Alise.
Savukārt Ņina savu bērnu vienu laistu, kad viņam būs 14-15 gadi. Ingus norāda, ka ar bērnu drošības lietas ir izrunātas, bet - „kas ir palicis tai galviņā, ir grūtāk jau spriest”. „Par labierīcībām esam runājuši, kad, ja kāpj ārā, ir jāpiesaka šoferim, lai autobuss neaiziet,” viņš norāda.
Likumā ir noteikts ne tikai konkrēts vecums, no kura bērns var atrasties bez pieaugušo uzraudzības, bet ir jāievēro arī konkrēts diennakts laiks, kad jāpieskata arī lielāki bērni.
„Līdz septiņu gadu vecumam mēs vispār nedrīkstam bērnu atstāt bez pieaugušas personas uzraudzības. Līdz ar to, ja bērns dodas ar autobusu uz laukiem, tad tas nozīmē, ka vecāki var bērnus palaist tikai no septiņu gadu vecuma,” norāda Krastiņa.
„Bērns, kurš nav sasniedzis 16 gadu vecumu, nedrīkst atrasties uz ielas nakts laikā, kas ir no 22.00 vakarā līdz 6.00 rītā,” viņa piebilst.
Bet tas nenozīmē to, ka, tiklīdz kā bērns ir sasniedzis septiņu gadu vecumu, viņu var sēdināt autobusā. „Tad, kad vecāks izvēlas laist bērnu uz laukiem ar starppilsētu autobusu, viņam noteikti ir jāizvērtē bērna emocionālās spējas. Vai bērns ir gatavs doties ceļā viens pats bez pieaugušā? Vai būs kāda persona, kas bērnu sagaidīs? Cik tāls būs šis ceļš, brauciens, vai bērns zina, kur viņam ir jāizkāpj, kurā pieturā un tamlīdzīgas lietas, kas tomēr vecākam ir jāizvērtē, pirms viņš pieņem šo lēmumu bērnu laist vienu pašu autobusā,” norāda Krastiņa.
Autobusa šofera pienākums ir vadīt autobusu, nevis auklēties ar bērniem. Tomēr nereti viņi nonāk situācijā, kad bērni ir jāpieskata un tiem jāpalīdz, bet, iespējams, daudziem vecākiem labāk patīk tas, ka šīs rūpes uzņemas tieši šoferītis, nevis kāds pasažieris.
Līdz septiņu gadu vecumam bērni noteikti ir jāpavada autobusā un vieni paši braukt nedrīkst. Bet līdz 16 gadu vecumam ar autobusu drīkst braukt jaunieši vieni paši, ja tas neizbrauc agrāk par 6.00 rītā un līdz 22.00 ierodas galapunktā.
