„Ir ļoti daudz jautājumu, nav atbilžu. Ko darīt tam vecākam?” vecāku sajūtas ilustrē Monikas tētis Kaspars, kurš tagad labi zina medicīnas terminoloģiju. Viņš iepriekš skrupulozi analizēja katru ārsta ieteikumu, analīžu rezultātus, kas skāra viņa meitas ārstēšanu. Pēc piedzīvotā Kaspars saņem neskaitāmus jautājumus no citiem vecākiem, kuri sev sāpīgo tematu nevar izrunāt ar ārstiem.
Arī šobrīd viņš ārstiem prasa un līdz galam vēlas noskaidrot, kāda ir kārtībā, kādā bērnu nosūta veikt analīzes ārpus Latvijas, ja pašu mājās tas ir neiespējami. „Ja ir konsīlija lēmums [par diagnozi un nepieciešamību ārstēties ārvalstīs], tad ārsti sanāk kopā un nolemj, ka vajag izmeklēšanu ārpus Latvijas,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārste, ģenētiķe Liene Korņejeva. Pēc tam ārsti raksta pamatojumu tam, kāpēc ārstēšanai ir jānotiek ārzemēs. „Ar ārvalstīm mēs saprotam Eiropas Savienību un Šveici,” saka Nacionālā veselības dienesta pārstāve Māra Ābola.
Tikmēr Monikas mamma Veronika saka, ka ārstiem ir jāuzlabo attieksme pret pacientiem, kas slimo ar retām slimībām. „Ārstiem jau arī negribas strādāt ārpus darba laika, bet vecākiem ir tūkstošiem jautājumu, bet te neviens nesniedz konsultācijas. Tad ir jāraksta uz citām valstīm, kur atbild uz jautājumiem, kas interesē,” saka Veronika.
Tomēr Korņejeva saka, ka „ārstu Latvijā ir tik, cik viņu ir”. „Kamēr neizaugs jaunā ārstu paaudze, rindas būs garas. Pieaugušajiem jāgaida gads, bērniem – pieci līdz astoņi mēneši,” atzīst ārste.
Tiesa, tas nenozīmē, ka gadījumos, kad nepieciešama steidzama palīdzība, notiek vilcināšanās. „Ir bijuši gadījumi, kad veidlapa izsniegta pat dažās dienās. Speciāli termiņi netiek vilkti,” pauž Ābola.
