Salmane-Kuļikovska skaidroja – kļūdu mēs varam definēt kā mūsu lēmumu vai rīcību, kuru nožēlojam, vai baidāmies, ka to nožēlosim. Par kļūdu konkrētā rīcība vai lēmums tiek atzīts arī tad, ja tas radījis negatīvas sekas, kas var būt tikpat labi objektīvas, cik subjektīvas. Būtībā – kļūda ir iznākuma neatbilstība mūsu standartiem vai mūsu gaidām.
"Mums ir kaut kādi vispārējie standarti un objektīvās patiesības tajā vidē, kurā mēs atrodamies. Piemēram, mēs zinām, ka divi plus divi ir četri. Ja mēs uzrakstām, ka ir pieci, tā ir kļūda. Tā kā to mēs varam klasificēt kā objektīvo patiesību.
Bet ir arī tādas subjektīvās patiesības un gaidas, kas sakņojas sabiedrības pieņēmumos, arī stereotipos un mūsu tuvāko cilvēku priekšstatos," viņa skaidroja.
Piemēram, kādā ģimenē, kurā visi pieaugušie strādā medicīnas nozarē, jaunieša pieņemtais lēmums iet mācīties par aktieri no šīs ģimenes skatupunkta var tikt uzskatīts par kļūdu. Līdz ar to šis lēmums kā kļūda tiek traktēts tieši caur šīs ģimenes prizmu.
Speciāliste norādīja, ka kļūdīšanās tiešā veidā ir saistīta ar lēmumu pieņemšanu. Cilvēki ik dienas pieņem ārkārtīgi daudz lēmumu – gan apzinātu, gan neapzinātu.
"Protams, visbiežāk par smagu kļūdu mēs neuzskatīsim to, ka veikalā nopirkām nepareizo pienu, bet tas noteikti var attiekties uz lielākiem lēmumiem, kurus pieņemot varam kļūdīties un kas var mūs ietekmēt ilgākā laika termiņā," viņa skaidroja.
Turklāt cilvēku dabā ir fokusēties tieši uz nepareizi pieņemtajiem lēmumiem, biežāk atcerēties kļūdas nekā pareizās izvēles.
"Tā ir tāda cilvēku īpatnība, ko mums ir ielikusi visa cilvēces attīstība jeb evolūcija – ir svarīgāk atcerēties negatīvās pieredzes nekā pozitīvās, un fiksēties uz negatīvo, jo kaut kādā laika posmā cilvēkiem šie negatīvie lēmumi varēja būt letāli," skaidroja Salmane-Kuļikovska.
"Jāpieņem tas, ka kļūdīšanās ir dzīves sastāvdaļa, tā ir savā ziņā tāda nenoteiktība.
Protams, ir cilvēki, kas vēlas noteiktību visā. Arī man nākas ikdienā saskarties ar tādiem, kas man saka: "Es varu pieņemt lēmumu tikai tad, ja man būs 100% drošība". Bet mums jau šāda 100% drošības situācija faktiski nav iespējama, runājot par nākotni," viņa uzsvēra.
Vienlaikus arī cilvēku vēlme pēc kontroles ir normāla, jo pretstats kontrolei ir ievainojamība, ko ir grūti izvēlēties un pieļaut.
Psihoterapeite atklāja, ka ar pacientiem, kas baidās zaudēt kontroli un dažkārt kļūdīties, viņa izmanto vingrinājumu, kas saucas "nenoteiktības pieņemšana".
Speciāliste paskaidroja: "Mēs varam iztēloties, ka vienu dienu pazūdam no šīs pasaules ar visiem pienākumiem un veicamajiem darbiem. Un saule uzlec un riet, un cilvēki iet savās gaitās, bet mūsu vienkārši nav. Tad kāda jēga satraukties par pienākumiem, ja dzīve turpinātos pat tad, ja mūsu vairs nebūtu? Tāpēc ir jāpieņem, ka mūsu ietekmei un kontrolei ir kaut kādas robežas," stāstīja Salmane-Kuļikovska.
Viņa skaidroja, ka nevienam nepatīk atcerēties, ka esam mirstīgi, bet tas palīdz apzināties, ka mēs nezinām, cik laika mums atlicis, tāpēc tā vietā, lai baidītos kļūdīties, svarīgi turpināt pieņemt lēmumus, spert soļus pretī sapņiem un rīkoties.
"Es kaut kur izlasīju definīciju, kas man patika, ka kļūda ir notikums, kura ieguvumus mēs vēl nespējam šobrīd ieraudzīt, jo kļūda ir iespēja mācīties," piebilda psihoterapeite.
