"Skarbi, bet, ja ir tikšanās, diemžēl šķiršanās arī ir ieprogrammēta iekšā. Jo katrai situācijai ir sākums un beigas. Var nešķirties juridiski, bet cilvēki var attālināties emocionāli; kad emocionāli šķiršanās ir notikusi, bet neviens par to pat, iespējams, nezina," atzina Poiša.
Vienlaikus viņa uzsvēra, ka, ja grūtības tiek pārvarētas, attiecības sniedz pavisam jaunas emocijas – apmierinājuma un gandarījuma sajūtu.
"Visbiežāk cilvēki tajās pirmajās grūtībās sāk domāt par šķiršanos,
bet grūtības ir tikai tajā pāra dinamikā – tā ir tāda normāla, izaicinoša sajūta, ka mums vairs nav ilūziju, ka mēs sākam nobriest un ir jāsāk uzdot tādi nopietnāki jautājumi, kā mēs veidojamies kā komanda," norādīja Poiša.
"Pāru attiecības ir komandas saspēle, kad ejam uz kopēju mērķi, bet reizēm pāriem nav pat formulēts mērķis. Cilvēki vairāk domā par savām individuālajām interesēm, jo šis laikmets vispār piedāvā to, ka paliekam arvien individuālāki un mākam aizstāvēt savas individuālās vajadzības. Sadarbība, – tā sāk izplēnēt," viņa skaidroja.
Turklāt mācīties sadarboties jāsāk tieši līdz ar pirmajiem konfliktiem, kuros parādās dusmas un individuālo robežu pārkāpšana, jo konflikti reizēm atklāj, ka pāris savstarpēji nemaz nav vienojies par to, kas ir kopdzīve un kā abi uz to raugās.
"No vienas puses, konflikts reizēm liekas beigu sākums, bet es saku, ka varbūt konflikts ir kaut kā laba sākums,
kad, izejot tam cauri, sevišķi, ja mēs varētu konfliktēt neaizvainojot, nepazemojot un nepārkāpjot kaut kādu sarkano līniju, mēs saprotam, ka tāda mīlestības praktizēšana tiešām ir komunikācija," uzsvēra Poiša.
"Nevajag baidīties no konfliktiem, bet ielikt tos tādā ietvarā ar apziņu, ka šajā brīdī mēs aprokam savas ilūzijas – es sāku pieņemt savu "reālo es" un esmu spiesta skatīties uz tavu "reālo es"," viņa norādīja.
Protams, konfliktos ikvienam rodas emociju impulsi, kuros otram mēdzam atklāt savu ne to labāko daļu. Tieši pārdzīvojot šos momentos, pāris sāk viens otru iepazīt, nebaidoties viens otram atklāt nepatīkamās personības iezīmes un uzņemoties par tām atbildību.
"Vieglās vai paviršās attiecībās, kur mēs esam ieinteresēti un uzmanīgi, kurās mēs tā kā meklējam to savu otro pusīti, viss ir viegli, bet līdz ko sākas atbildība vai nopietnība, apprecoties vai uzsākot kopdzīvi, tur parādās pilnīgi cita lieta, ka attiecības kaut ko sver.
Vai atbildība ir, ka es nevaru apvaldīt savas emocijas un saku "es tāda esmu"? Nē, atbildība ir saprast, ka tās emocijas ievaino man tuvu cilvēku un ka viņš to nav pelnījis," skaidroja Poiša.
Viņa uzsvēra, ka uz realitāti ir jāpaskatās par spīti tam, ka tā ir sāpīga, arī tāpēc, ka ir jāsaprot, ko ar to visu iesākt.
"Tas nav viegli, jo no malas jau nevienam nav tiesību to pateikt. Tas ir katra pāra dubultportrets. Katram ir atbildība par sevi, bet tad, ja divi cilvēki veido "mēs", viņiem ir jārada kopējā atbildība par risinājumu," skaidroja psihoterapeite.
"Kādreiz tāda vēsture ir nozīmīga, ka kopā esam pudu sāls apēduši, kopā esam priecājušies, ka mēs varam to foto albumu, kas saucas pāra biogrāfija, kopā pārskatīt un kopsolī iet uz priekšu, veidojot attiecības ar citu pieredzi, citu attieksmi," piebilda Poiša.
