Kāpēc humoram tiek dota priekšroka?
Profesore Ieva Stokenberga skaidroja, ka to, kādam humoram cilvēks dod priekšroku, ietekmē iekšēji, individuāli procesi, savukārt pavisam cita joma ir humora izmantošana mācību procesā – kā tas var palīdzēt izglītojamiem mazināt trauksmi un uztraukumu.
"Es negribu aicināt skatīties uz humoru kā uz kaut ko tādu, kas ir diagnostisks instruments – "pasaki, par ko tu joko, un es pateikšu visu par tevi", tas būtu pārspīlēti. Jebkura izpēte prasa pilnīgi citu pieeju," uzsvēra Stokenberga.
Humors ir sociāls fenomens
Tas ir kaut kas par būšanu kopā. Humora saknes evolucionārā nozīmē varētu būt saistītas ar piederības izjūtu. Stokenberga stāstīja, ja mēs kopīgi piedzīvojam pozitīvi emocionālu pieredzi, tad mēs to izjūtam kā veicinošu piederību.
Savukārt, ja runājam par humoru kā intelektuālu pieredzi, to pēc definīcijas var skaidrot, ka kaut kas ir smieklīgs, ja tas sniedz negaidītu skatījumu uz situāciju vai apvieno divas dažādas perspektīvas uz vienu un to pašu. Viņa skaidroja, ka tas dod iespēju ieraudzīt, ka ikvienu situāciju var aplūkot no vismaz diviem skatupunktiem. Tas iedod brīvību un bieži vien negaidītas izjūtas ir atbrīvojošas.
Kognitīvā jeb izziņas perspektīvā humors ļauj uz situāciju paskatīties no malas.
"Ja mēs jokojam par sevi kādā situācijā, tas nozīmē, ka mēs esam spējuši paskatīties uz sevi no malas. Tas kalpo kā ļoti spēcīgs resurss, kas atbrīvo iespēju izjust situāciju kā mazāk apdraudošu un ieraudzīt plašāku bildi. Ja situācijā ir vieta smiekliem, tajā noteikti ir vieta arī risinājumam," norādīja Stokenberga.
Konteksts, personīgā attieksme un joka autors
Svarīgi ir arī tas, kā jokus uztver dažādu sabiedrības grupu pārstāvji. Stokenberga stāstīja, ka gana daudz ir pētīti cilvēki ar kustību traucējumiem – cik daudz viņi ir gatavi pasmieties paši par sevi un cik smieklīgas šķiet karikatūras, kurās attēloti dažādi kuriozi, kas saistīti ar kustību ierobežojumiem.
"Šādiem jokiem ir liels risks būt pārprastiem, tajā pašā laikā, ja cilvēks ir pieņēmis, ka būšana ar kustību traucējumiem ir organiska daļa no viņa identitātes, tad ir iespēja, ka joks tiks uztverts kā smieklīgs," skaidroja Stokenberga.
Jokojot svarīgi būtu pievērst uzmanību nodomiem – ar kādu nodomu tas tiek darīts. Mums visiem ir nācies ar labiem nodomiem aizšaut greizi, tāpēc ir svarīgi saprast to, kāds ir konteksts. Savukārt gaume un mēra izjūta ir svarīga, lai mēs nepadarītu publisko jokošanu par savu vajadzību piepildīšanu un tādā veidā neizskartu citus.
Humors apvieno
Kā vēl viens svarīgs elements humoram ir tas, ka tas apvieno. Ja mēs esam kopīga likteņa biedri, mēs savstarpēji viens otru varam vislabāk atbalstīt. Stokenberga to skaidroja šādi: "Mēs visi esam kopā, un mēs smejamies par vieniem un tiem pašiem jokiem," piebilstot, ka tas kļūst par tādu kā pazīšanās zīmi.
"Sociālais atbalsts ir vislielākais resurss stresa pārvarēšanai. Šādā veidā humors kalpo kā brīnišķīgs mehānisms, kas pastiprina sociālo atbalstu. Mums ir kopīga, pozitīva, rotaļīga, aktīva pieredze grūtā brīdī," skaidroja Stokenberga.
Stokenberga uzsvēra, ka brīdī, kad cilvēks spontāni uz kaut ko noraģē un iesmejas, tam nevajadzētu kļūt par pašcenzūru, sevi nosodot.
"Mēs varam jokot par visu, bet ir jābūt gataviem atbildēt par saviem vārdiem un atvainoties, ja tas kādu ir aizskāris," norādīja Stokenberga.
