"Robežas ir gan starp valstīm, gan starp cilvēkiem, gan starp notikumiem (laika robežas), gan starp mums un ārējo vidi un, protams, robežas ir arī attiecībās. Pēc būtības robežas var definēt ļoti dažādi, bet tās ir noteiktas, skaidras attiecības par to, kur un kādi noteikumi eksistē. Un kādas noteiktas uzvedības normas vai kādas noteiktas darbības ir jāveic vienā vai otrā situācijā attiecībās. Robežas – tā ir skaidrība," skaidroja Zande.
Viņa norādīja, ka cilvēku savstarpējās attiecībās robežas visbiežāk ir iepriekš atrunātas, taču tās var būt arī vispār pieņemtas pieklājības robežas, kas skaļi paustas netiek.
"Piemēram, ja mums ir abpusēja noruna, ka raidījums sāksies deviņos un piecās minūtēs, bet es atnāku 20 pāri deviņiem, es esmu pārkāpusi mūsu norunu, un tā ir robežu pārkāpšana. Vai arī, ja es esmu atnākusi ciemos, bet eju pie otra cilvēka ledusskapja un rīkojos kā pa savējo. Vai arī, – es ar savu bērnu aizeju uz koncertu, mans bērns bļauj un es viņu neizvedu ārā," Zande minēja piemērus.
Vienlaikus jāņem vērā, ka katram cilvēkam robežas var būt dažādas.
"Kādam varbūt šīs robežas ir ļoti izplūdušas, un tajā manā emocionālajā teritorijā un arī fiziskajā telpā var ļoti viegli ienākt jebkurš. Kādam citam šīs robežas ir daudz stingrākas, noteiktākas un arī ciešākas," psiholoģe uzsvēra.
Tieši tāpēc partnerattiecībās, tāpat kā darba attiecībās un citās, vēlams vienoties par to, kādas ir robežas konkrētos jautājumos.
"Mēs robežas pārkāpjam ikreiz, kad esam emocionāli vardarbīgi, kad esam fiziski vardarbīgi, par seksuālo vardarbību vispār nerunājot. Kad mēs jebkādā veidā braucam iekšā otra cilvēka privātajā, fiziskajā vai emocionālajā telpā. Īpaši, kad viņš ir pateicis: "Stop, šādi nedari"," uzsvēra Zande.
Bet robežu pārkāpšana dažreiz var būt arī labos nodomos balstīta, kad gribam izdarīt ko labu, nepajautājot, vai otram to vajag, vai otrs to vēlas, vai tas ir īstais veids, kā palīdzēt.
"Piemēram, ja es nemitīgi jautāju, kā tu jūties un kā tev iet. Sevišķi tas ir attiecībās ar bērnu, kad bērns saka – mammu, liec mani mierā. Vai ar partneri – viņš tajā brīdī emocionāli grib būt viens kādu brīdi, bet es gribu būt ar viņu kopā un neklausos, kad viņš man saka – es šobrīd gribu telpu sev. Šis ir ļoti tipisks robežu pārkāpums mīlestības vārdā," vērtēja Zande.
Robežu noteikšana ir divu cilvēku jautājums, uzsvēra psiholoģe un ieteica partneriem aprunāties savā starpā par to, kuras robežas kādos jautājumos katram ir īpaši svarīgas un respektējamas.
"Mēs no bailēm mīļā miera labad bieži nesakām neko vai arī neatspoguļojam otram cilvēkam to, ka – zini, man šis nepatīk, ka varbūt mēs varētu darīt citādāk," atzina klīniskā psiholoģe, psiholoģijas maģistre Ieva Melne.
"Par robežām runājot, jāpiemin arī mazvērtības izjūta. Mazvērtības izjūta par to, ka es jau neesmu pelnījis, ko tad es teikšu, ka man kaut kas nepatīk vai ka man kaut ko vajag. Mēs ļoti bieži arī par vajadzībām tādā veidā aizmirstam un nepasakām – man ir vajadzīgs tavs atbalsts," viņa uzsvēra.
