Saldās garšas lēmumi
Vēsturiski grupu domāšana un lēmumu pieņemšana grupās ir radusies, analizējot politiskus lēmumus.
“Tas nav nejauši, jo politikā nepareizu lēmumu cena ir ļoti augsta. Tie bieži maksā karjeru valstīs, kur politiķus ievēl ar vēlēšanu palīdzību. Arī biznesā kļūdu cena ir augsta, un maksa ir burtiskā nozīmē – ar naudu, ar uzņēmuma ienākumu samazināšanos. Domājot par lēmumu kvalitāti, arvien labākus, racionālākus lēmumus gribam pieņemt arī savā privātajā dzīvē, jo ģimene ir maza formāta grupa,” skaidroja Procevska.
Profesors Austers grupas domāšanas jēdzienu uzskata par ironisku apzīmējumu, atsaucoties uz Džordža Orvela romānu “1984”, jo, identificējoties ar kādu grupu, cilvēki sāk rīkoties ļoti savdabīgi, informāciju nemeklē sistemātiski, cenšas radīt pozitīvāku priekšstatu par sevi, sāk cenzēt sevi un citus, lieto daudz stereotipu attiecībā pret citām grupām.
"Mūsdienu izpratnē tas attiecināms uz nostāju pret Covid-19 atkarībā no tā, kurā pusē esi. Plašais skatījums, kam vajadzētu būt lēmumu pamatā, izpaliek,” sacīja Austers.
Velkot paralēles ar cilvēku tieksmi pēc saldām garšām, Procevska indivīda un grupas domāšanu dēvēja kā cīņu ar tīkamā straumi, jo evolūcijas gaitā ir izveidojusies tieksme vienoties un vēlme būt saskaņā ar savu grupu.
“Pieņemot lēmumus un ļaujoties pašplūsmai, jārēķinās, ka grupa tieksies uz vienošanos, nevis konfliktu, jo konflikts cilvēkiem ir diskomforts. Tas ir iemesls, kādēļ liela daļa cilvēku izvairās no atšķirīgu viedokļu paušanas. Un tas mēdz novest pie sliktāku lēmumu pieņemšanas,” turpināja Procevska.
Līderu loma
Mūsdienās katram cilvēkam var būt vairākas atšķirīgas identitātes, un daudz ko nosaka konteksts, kā ikviens sevi redz attiecībā pret pārējiem. Austers bija pārliecināts, ka tieši tādēļ ikviens var iekrist grupu domāšanas lamatās. Tādēļ liela loma ir grupu līderiem.
“Tas ir cilvēks, kurš noteiktā situācijā ļauj vislabāk identificēt, kas ir grupa.
No līdera atkarīga arī grupas uzvedība. Te domāšanā visi viedokļi ir kā viena dūre, nevis katrs pirksts – cits skatupunkts,” norādīja profesors Austers.
Tas ir labi līdz brīdim, kad tieksme vienoties gūst pārsvaru pār kritiskumu un skatupunktu daudzveidību.
“Izsakot viedokļus, var rasties vēlme diskutēt un gribot negribot var sākties sabiedrības polarizācija (tendence palielināt atšķirības starp dažādu kategoriju sociālajām grupām, kas galu galā noved pie interešu konflikta). Tādos strīdos ne vienmēr mūsu viedoklis kļūst izsvērtāks, domājot par vienotību. Drīzāk gan domas ir par to, kā apkarot otru,” turpināja Austers, kā piemēru minot “Sātana advokāta” principu, kad tiek meklēti pretargumenti, nevis argumenti.
Polarizācija sociālajos tīklos
Procevska pauda skepsi par to, ka pašreizējā sociālo tīklu grupu domāšana ir racionāla. Viņasprāt, tur sabiedrības polarizācija ir redzama īpaši izteikti.
“Cilvēki ar līdzīgiem viedokļiem arvien vairāk saliedējas un vienlaikus arvien vairāk radikalizējas – attālinās no citām, bieži pat līdzīgām grupām. Viņi nespēj sarunāties ar citu uzskatu pārstāvjiem. Tā ir negatīva parādība, kas mazina iespējas veidot kvalitatīvus demokrātiskus procesus. Ja sociālie tīkli kaut ko labu dara, tad tikai palīdz šo polarizāciju pamanīt,” secināja Procevska.
