Biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve Ariana Apine atgādināja, ka godīgas tirdzniecības pamata principi ir gan godīga samaksa un kvalitatīvi darba apstākļi darbiniekiem, gan dažādu videi draudzīgu aspektu ievērošana, gan tas, ka netiek izmantots bērnu vai piespiedu darba spēks. Grīviņš vērtēja, ka šobrīd tam netiek pievērsta pietiekoša uzmanība.
"Šobrīd pārtikas sistēmas fokusējas uz to, kurš piedāvās kaut ko lētāku. Tiklīdz fokuss ir uz kaut ko lētāku, mēs iedzīvojamies milzīgā kaudzē problēmu
– vai ekspluatē kādu, kurš nav aizsargāts, vai nemaksā kādam atbilstošu samaksu, vai ekspluatē vidi. Tas viss nāk no tā, ka patērētājs beigu beigās meklē lētāko produktu un mēs viņam apgalvojam, ka lētākais produkts ir tas, kas viņam pienākas," viņš skaidroja.
Līdz ar to, pat ja ir ražotāji un tirgotāji, kas cenšas ievērot visus godīgas tirdzniecības aspektus, tas nāk ļoti grūti, jo sadārdzina gala produktu. Pētnieks vērtēja, ka būtu nepieciešams ieviest citus kritērijus, kā patērētājiem uzlūkot produktus – godīgumu un solidaritāti.
"Lai mēs neredzam tikai to eiro zīmīti klāt, lai mēs redzam, ka aiz šīs pārtikas slēpjas virkne citu lietu, kuras arī var ietekmēt cenu," Grīviņš uzsvēra.
"No vienas puses, tā ir vide. No otras puses, tā ir kaut kāda solidaritāte ar visiem tiem, kas strādā sistēmā, kuri dara nozīmīgu darbu, bez kura mēs vienkārši, brutāli sakot, varam nomirt badā, jo vairums no mums nemāk īsti ražot pārtiku. Bet mēs pieņemam, ka šis process ir vienkāršs un kādu citu, kas to izdara, mēs varam atļauties mazliet aizstumt malā un par to nedomāt," viņš skaidroja.
Vienlaikus viņš atzina, ka vidējais Latvijas iedzīvotājs ir cenu jūtīgs. Cilvēkiem šobrīd jau nākas maksāt par pārtiku ļoti daudz, tāpēc sabiedrība kopumā varētu nebūt motivēta apdomāt plašāku faktoru klāstu un izvēlēties produktus, kas ir dārgāki.
"Katram ir savas finansiālās iespējas, ko viņš var darīt. Vienlaikus man liekas, ka katrs no mums, ja mēs gribētu, varētu mazliet pārskatīt, ko mēs ikdienā ēdam, un kaut vai samazināt pārtikas atkritumus vai arī samazināt gaļas apjomu. Teorētiski vairumam ir iespējas kaut ko pārskatīt, bet ar to negribu teikt, ka kādam ir obligāti tas jādara, jo tiešām, kādam, kas ir ar minimāliem ienākumiem un minimālajām iespējām atļauties pārtiku, šobrīd it sevišķi tas ir objektīvi jāizvērtē," ieteica Grīviņš.
Vienlaikus pārmaiņām ir jānotiek, uzsvēra pētnieks, taču – no kurienes tās radīsies, tas ir āķīgs jautājums.
"Vairums no pētījumiem un atskaitēm, ko esmu lasījis, saka – patērētājam ir jāmainās. Praksē aptaujas, kuras esmu redzējis, rāda, ka patērētājiem ir ļoti minimāla vēlme mainīties, un, ja godīgi, arī ļoti minimāla rocība stipri kaut ko mainīt," Grīviņš vērtēja.
"Mans minējums ir, ka spēcīgāks politiskais regulējums ir tas, kas ir nepieciešams.
Vienlaikus mēs redzam, ka arī lielveikali, ja viņi grib un ja viņi izjūt, ka starptautiski tirgos kaut kas mainās, viņi ir gatavi kaut ko transformēt savā darbībā," viņš piebilda.
Arī Apine uzsvēra, ka pārmaiņām jānotiek gan uzņēmumu un ražotāju pusē, gan patērētāju paradumos.
"Ja mēs strādāsim tikai ar uzņēmumiem un prasīsim tiem mainīties, bet patērētājs nebūs gatavs vai nebūs ar domu, ka viņš sāk pievērst uzmanību ne tikai ekoloģiskiem, bet arī sociāliem aspektiem, tad īsti tam uzņēmuma produktam nebūs patērētāja. Ir jāstrādā ar šīs tēmas celšanu sabiedrības līmenī un jāgatavo patērētājs, lai viņš sāk pievērst uzmanību sociālajam aspektam, bet, protams, pēc savām iespējām," viņa vērtēja.
Viņa atgādināja, ka ikvienam ir iespēja sākt ar maziem soļiem, piemēram, ikdienā izvēloties produktus ar godīgas tirdzniecības preču zīmes "Fairtrade" marķējumu, kā arī iepazīties ar citiem marķējumiem un to nozīmi.
