Rases vai etnisko diskrimināciju var konstatēt tad, ja pret personu izturas citādi nekā pret pārējām personām līdzīgā situācijā tikai tādēļ, ka persona pieder pie noteiktas rases vai etniskās grupas. Pētniece skaidroja – gan strādājot ar darba devējiem, gan dzirdot kampaņas "Sajūti. Sadzirdi. Saproti" dalībnieku stāstus, jāsecina, ka darba tirgū, sevišķi interviju laikā, cilvēki joprojām saskaras ar etnisko diskrimināciju.
Kā vienu no piemēriem viņa minēja diskrimināciju pret romiem. Pētniece atsaucās uz kādu sev zināmu gadījumu, kad vīrietim tika atteikts jau darba pārrunās pa telefonu iegūts darbs pēc tam, kad darba devējs uzzinājis, ka viņš ir romu tautības.
"Man liekas, ka tas ir ļoti netaisni. Man ļoti aizkustināja tas, ka viņš teica – mēs esam latvieši, mēs esam jau vairākās paaudzēs dzimuši un auguši šeit, un te ir mūsu dzimtene," norādīja Pīpiķe.
Savukārt Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) sekretariāta direktore Zaiga Pūce uzsvēra, ka uz etnisko diskrimināciju norāda arī dažādi dati.
"Es gribētu teikt, ka uz Eiropas fona mēs pozitīvi atšķiramies, bet diemžēl tā nav. "Eirobarometrā" var redzēt, ka diskriminācija pret romu tautību ir pat vairāk nekā kopumā etniskā piederība kā diskriminācijas pamats. Pēdējo gadu laikā radītāji pat ir nedaudz auguši. Tendence nav laba," skaidroja Pūce.
"Arī SKDS dati rāda, ka mēs uzskatām, ka ir jāizturas piesardzīgi pret patvēruma meklētājiem vai strādniekiem, kas ir mazkvalificēti, bet arī pret cilvēkiem, kas ir pārcēlušies uz dzīvi Latvijā, jo ir apprecējušies vai ieradušies studēt," viņa norādīja.
Pūce uzsvēra, ka, diskriminējot noteiktas etniskās grupas, sabiedrība zaudē, liedzot sev gan labus speciālistus, gan vienkārši labas attiecības ar kaimiņiem. Viņa skaidroja, ka, vērtējot likumos definētās normas, Latvijā situācija kopumā ir laba, bet problēmas rada tieši sabiedrības attieksme.
"Arī šobrīd, kad mums kaimiņos ir karš un Latvijā ir pietiekami liels skaits Ukrainas civiliedzīvotāju, joprojām viņi saskaras, piemēram, ar to, ka nevar dabūt dzīvokli. Teorētiski likumdošana mums ir sakārtota tā, lai šo dzīvokli varētu dabūt, bet cilvēki, sabiedrība, ir tas, ar ko mums ir jārunā," norādīja Pūce.
Savukārt Pīpiķe norādīja, ka arī valstiskā līmenī ir aspekti, kas jāuzlabo. Piemēram, būtu jāvienkāršo iespējas iebraucējiem apgūt latviešu valodu, kas šobrīd ir grūti saprotamas.
"Šobrīd Latvijā ir ļoti grūti saprast, kā cilvēkam, kas iebrauc, vispār ir iespējams apgūt latviešu valodu, jo mums tas ir ļoti sadrumstalots [process].
Tev ir jāzina, ka vispirms tev ir pašam jādefinē, kas tad tu īsti esi – reemigrants, trešvalstnieks vai Eiropas Savienības pilsonis, un tikai tad ir jāmeklē attiecīgās iestādes, dažādas iestādes, jo mums nav vienas, kas atbildētu par latviešu valodas mācībām," skaidroja eksperte.
Viņai piekrita meksikānis, kurš Latvijā dzīvo jau vairākus gadu desmitus, – pavārs Havjers Garsija. "Tad, kad cilvēks sāk saprast valodu, viņam atveras daudzi logi. Tad sākas sociālā vide, durvis atveras, un tu sāc reāli dzīvot. Tā ir normāla situācija, ka tev ir jāintegrējas citā vidē," viņš skaidroja.
Lai arī Garsija valodu apguvis pašmācības ceļā, viņš, komunicējot ar citiem iebraucējiem, secinājis, ka sistēmu varētu padarīt vienkāršāku un pieejamāku.
"Mana pieredze ir tāda, ka atbraucu 90. gados, 1992. gadā, un šim procesam esmu gājis cauri. Es sāku dzīvot Ķeipenē, mani skolotāji bija traktoristi, pārdevējas, kaimiņi. Es mācījos no visiem. Vislabākais skolotājs bija Latvijas Radio 1, ko visu laiku klausījos, lai apgūtu valodu," viņš stāstīja.
