Vai tas ir godīgi, ka viens pircējs par preci maksā vienu cenu, bet otrs – krietni mazāku, jo viņam tiek piedāvāta personalizēta cena? Laikam jau nav, bet personalizētas cenas ir teju visaptveroša prakse, un no tās atteikties neviens negrasās. Drīzāk otrādi – personalizētu, vilinošu piedāvājumu kļūst arvien vairāk.
"Personalizācija ir jaudīga, spēcīga mārketinga stratēģija, ko pielāgo, balstoties uz dažādiem cilvēka paradumiem, varbūt uz viņa lokāciju, uz iepirkšanās vēsturi, ja runa ir par e-komerciju, ko gluži loģiski varam izmantot biznesa vajadzībām un, es gribētu teikt, arī atvieglot patērētāja dzīvi," vērtēja Kančs.
Priede atzina, ka šādu cenu pielāgošanu patērētājs var uztvert kā diskrimināciju, kamēr uzņēmēji praksē to sauc par cenu diferencēšanu.
"Ik pa brīdim uzvirmo jautājums, cik lielā mērā pārdevējs izmanto iespēju diferencēt cenu un kā sabiedrība to uztver.
Diskriminēt cilvēkus pēc kādām pazīmēm nav sabiedrībā pieņemams, pēc reliģijas, vecuma, dzimuma, bet diskriminēt pēc cenas, – pret to nezin kāpēc esam diezgan toleranti, mēs to pieņemam," vērtēja Priede.
Viņš skaidroja, ka cenu diferencēšanas praksi no teorijas viedokļa var sadalīt trīs daļās:
1. Cenu diferencēšana, kas ir aizliegta ar likumu, ir nelegāla. "Te ir runa par tiem pašiem karteļiem, tās faktiski ir vienošanās, kad patērētājam nav īsti izvēles – visi var tikai raustīt plecus, ka visur ir dārgi. Tas nozīmē, ka tirgus mehānisms pēc būtības nedarbojas, ir karteļa pazīmes, un sabiedrība kopumā pārmaksā," skaidroja Priede.
2. Cenu diferencēšanas prakses, kas ir gan legālas, gan sabiedrībā akceptētas. Tās ir lojalitātes kartes vai atlaides senioriem, skolēniem vai studentiem. Mēs kā sabiedrība to pieņemam un saprotam.
3. "Pelēkā zona" pa vidu abām iepriekš minētajām. "Mūsdienās datu ievākšana notiek jau gandrīz individuālā līmenī, tātad par katru patērētāju var izveidoties profils – par viņa uzvedības mehānismiem, par viņa paradumiem, par viņa pirktspēju, vēlmi maksāt. Es to saucu par pelēko zonu, jo tas it kā nav ar likumu aizliegts, bet šeit parādās jautājums par ētiku," norādīja Priede.
Raidījuma viesi vērtēja, ka, lai samazinātu "pelēko zonu", tāpat kā apgūstam medijpratību un finanšu pratību, ikvienam svarīgi apgūt arī tehnoloģiskās zināšanas e-komercijā. Ja interneta veikala lietotājs saprot, ka sīkdatnes interneta pārlūkos iegūst par personu informāciju un ka to katrs var pielāgot, tas jau var uzlabot iepirkšanās pieredzi.
"Mums visiem ir jāmācās digitālais tirgus, jo tas visiem liek jaunus paradumus saprast, bet mēs tur noteikti daudz ko nezinām.
Vienlaikus kaut kādā veidā ieguvējs, protams, ir tas, kurš tehnoloģiski zina un saprot lietas, bet es esmu pārliecināts, ka tas, ko mēs zinām, ir aisberga augšējā daļa tam, ko lielie tehnoloģiju giganti apakšā spēj saģenerēt un algoritmi var izdarīt," piebilda biznesa augstskolas "Turība" Juridiskās fakultātes dekāns, personas datu aizsardzības speciālists Ivo Krievs.
Runājot par sīkdatnēm un personalizētu datu vākšanu, svarīgs aspekts ir datu uzglabāšana. Bieži vien paziņojumi par sīkdatnēm ir ķeksīša pēc, bet tie nedarbojas funkcionāli, turpināja Kančs.
"Ja cilvēks ienāk lapā un viņš nav atļāvis ievākt par sevi datus, tad arī nevajadzētu ievākt, bet daudzi ievāc. Tā ir bumba ar laika degli. Liela atbildība ir uzņēmumu pusē, lai tajos ir cilvēki, kas pieskata, lai viss juridiski korekti un legāli," norādīja Kančs.
"Svarīgi ir arī, kā uzņēmumi uzglabā datus. Ja nemaldos, pēc likuma ir jābūt tā, ka, ja es kā patērētājs saku, ka vairs nevēlos, ka konkrētais interneta veikals, konkrētais zīmols uztur par mani datus, ko ieguvuši pēdējo pirkumu gaitā, tie ir jādzēš. Jautājums, vai tas ir iespējams? Tas būtu interesants eksperiments arī ar pāris interneta veikaliem, ja palūgtu izdzēst par sevi visu informāciju. Vai viņi vispār to varētu izdarīt," viņš sprieda.
