4. studija

Skolēnus aicina pavadīt vasaru stilīgi, nevis ravējot dobes

4. studija

Vai ar mīlestību kopti augi zaļo kuplāk?

Īres likums žēlastību nepazīst

Pēc vairāk nekā 50 gadus ilgas dzīves īrētā dzīvoklī ģimene spiesta meklēt jaunu mitekli

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Gunārs un Ligita Bīberi savā daudzdzīvokļu namā Rīgas centrā ir nodzīvojuši vairāk nekā pusgadsimtu. Bet mūža nogalē abi ir spiesti dzīvokli atstāt, jo mājas īpašnieks nolēmis ēku renovēt. Likums viņam neprasa pēc renovācijas īrniekiem piedāvāt sadarbības turpinājumu. Tā arī noticis šajā gadījumā, un abi sirmgalvji nu dodas meklēt jaunas mājas.

“Es ienācu šai mājā, kad es biju bērns. Man bija pieci gadi. Tas bija 1941. gadā - kara laikā. Vīrs ienāca tad, kad mēs apprecējāmies. Pagājuši jau teju 60 gadi,” saka Ligita Bībere.

Bīberu ģimene plašo dzīvokli visu mūžu īrējusi. Marta vidū pāris saņēma paziņojumu, ka dzīvoklis, kurā nodzīvota lielākā daļa dzīves, pēc mēneša jāpamet, jo īpašnieks māju nolēmis renovēt.

“Pēkšņi 16. martā mēs saņēmām brīdinājumu: mums dzīvoklis jāatstāj pusotra mēneša laikā, līdz aprīļa beigām. Protams, ka ļoti satraucāmies, ar bērnu un mazbērnu palīdzību sameklējām dzīvoklīti Avotu ielā. Diemžēl, tas ir trešais stāvs, tur būs grūtāka kāpšana nekā šeit. Bet skumji ir tas, ka mēs jūtamies it kā ārpus likuma esoši. Kāpēc? Kāda ir mūsu vaina?” retoriski jautā Ligita Bībere.

Abi savulaik strādājuši kultūrā un izglītībā. Ligita Bībere rediģēja grāmatas, savukārt Gunārs Bībers lasīja lekcijas. Avotu ielas dzīvoklī grāmatām un lekciju mapēm gan vietas nebūs. “Tur ir 60, nē, 57 gadi,” veroties uz lekciju pierakstiem, darba gadus rēķina Gunārs Bībers.

“Man ir simtiem grāmatu ar autoru ierakstiem. Par tām man ļoti žēl. Lielu daļu mēģināju paglābt, bet ir arī tādas, kurām es izplēsu ārā vai izgriezu lapiņu ar ierakstu... (..) Ļoti skaistas grāmatas,” norāda Ligita Bībere.

“Sajūta ir tāda - manu sievu prezidents apsveic, jo viņu apbalvo par mūža ieguldījumu. Mani prezidents apsveica ar 85 gadu jubileju,” saka Gunārs Bībers. “Kultūras ministrija sarīko veterāniem Ziemassvētku pasākumu, apsveic ar Goda rakstu. Es nāku mājās, un priekšā ir brīdinājums, ka mums tūliņ nebūs, kur dzīvot. Tādi paradoksi. Domājiet, ka tas nesāp? Es domāju, ka par visu to, ko esmu darījis, par visiem saviem apbalvojumiem, Trīs Zvaigžņu ordeni, es esmu pelnījis, lai es nomirtu tajā vietā. Es vairāk neko negribu. Es negribu no tiem apbalvojumiem pilnīgi neko. Bet to vienīgo taču man ir tiesības prasīt?” retoriski jautā Gunārs Bībers.

Mājas saimnieks Bīberu ģimenei nav piedāvājis atgriezties ierastajā dzīves vietā arī pēc remontdarbiem. Mājas pārvaldnieku, lai iegūtu kādas atbildes, 4. studijai neizdodas sastapt. Tā kā īres līguma termiņš ir beidzies, namīpašnieks drīkst izlikt ilggadējos īrniekus no mājas, neko nepaskaidrojot.

“Mūsu valstī pensionārus neaizsargā atsevišķi (..) attiecībā uz īrniekiem, kuri dzīvo ar padomju laiku līgumiem, šīs [īres jautājumi] lietas nav sakārtotas. Kamēr valsts līmenī šīs lietas nesakārtos, šī nesaprotamā cīņa, kas jāveic īpašniekiem un īrniekiem, turpināsies,” situāciju komentē Rīgas Namīpašnieku biedrības valdes priekšsēdētāja Rita Bednarska.

“Kad gājām pirmo reizi pie Tiesībsarga, tad mums laipni paskaidroja – “mīļie cilvēki, jums vairs nav nekādu tiesību”,” sarūgtinājumu neslēpj Ligita Bībere.

Gunārs ar Ligitu jaunās mājas ir atraduši, taču rūgtums viņiem ir saglabājies. Diemžēl arī pašvaldība apbalvotajiem kultūras darbiniekiem neko vairāk kā stāšanos garajā dzīvokļu rindā piedāvāt nespēj.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti