Bartecka runci Mališu atradusi sociālajos tīklos, un viņai šķitis, ka zaudētās priekškājas dēļ neviens cits šo kaķīti no pagaidu mājām neadoptēs.
"Man likās, ka forši, ka viņš iet ārā, dzīvoklī būs pagrūti, bet saprotu, ka kaķis ar trim kājām ārā baigi neies, tā kā dzīvoklis viņam būtu vispiemērotākā vide, kur atrasties, jo baigi ārā viņš neizdzīvos ar tām trim kājām. Viņam būs grūti," viņa skaidroja.
Mališs bijis ielas kaķis Biķernieku rajonā. Redzot, ka mincim ir slima kāja, glābēji vairākkārtīgi centušies viņu noķert, lai palīdzētu, bet runcis rokās nav devies. Kad ar ķepiņu kļuvis pavisam švaki, Mališs vairs nav varējis aizbēgt.
"Viņam vienreiz mēģināja to kāju iztīrīt, sašūt. Viņa bija auksta, nejūtīga, beigās nogrieza. Nebija variantu," skaidroja saimniece.
Meklējot Mališam sabiedroto
Dežūru dēļ saimnieku bieži nav mājās, tāpēc Mališam kļuva garlaicīgi, un Laura sludinājumā atrada Peli – kaķenīti, kura dzīvojusi uz ielas Ķengaraga pusē, un skarbajos izdzīvošanas apstākļos zaudējusi vienu priekškāju.
"Mums vajadzēja kaut ko Mališam piemeklēt, kas būtu plus/mīnus līdzvērtīgs. Sākumā domājām paņemt gados vecāku kaķi. Būs mierīgāks, viņš varēs turēt līdzi. Bet viņš to veco kaķi nomocīs. Ja paņemsi mazu kaķēnu – tas nomocīs viņu. Tas bija pilnīgi nejauši, ka mēs atradām Peli. Un bija tāds – jā," stāstīja saimniece.
Abiem minčiem grūtākajā dzīves periodā saimnieki nav varējuši būt klāt, toties tagad viņu profesija, rūpējoties par mīluļiem, ļoti noder.
Mareks stāstīja: "Tāpat vēl bija vēl kaut kādi pēdējie soļi, runcim, piemēram, bija pēdējās šuves. Mums tas nesagādāja nekāds problēmas, vienkārši – izņēmām mājās, un viss ir kārtībā."
Ikdienā abi kaķi esot gana nevaldāmi un nemaz nerodas sajūta, ka savu fizisko nepilnību dēļ Mališs un Pele nespēj visu to pašu, ko citi kaķi. Turklāt abi var skraidīt un draiskoties kā līdzīgs ar līdzīgu.
Laura stāstīja: "Man sākumā likās, ka viņiem būs lielāks šis defekts. Pat bijām izlasījuši, ka ir iespējamas protēzes kaķiem. Bet tā kā tas ir jau bērnībā amputēts, viņš ir ļoti pielāgojies tam visam. Viņš pat nezina, kā būtu, ja viņam būtu četras kājas. Tādi augstumi, kur viņi var uzlēkt, nezinu, kaķi ar četrām dažreiz nevar tā uzlēkt."
Savukārt Mareks piebilda: "Viņiem savā ziņā ir paveicies, ka viņiem tā ir priekšējā kāja. Ja viņiem nebūtu aizmugurējās kājas, būtu daudz grūtāk. Gan skriešanā, gan lekšanā uz visiem dīvāniem skapjiem, tas ir ļoti svarīgi."
Lūkojoties no ārsta pozīcijām, Mareks sprieda, ka reizēm nebūtu slikti, ja cilvēki spētu grūtās dzīves situācijas uztvert tā, kā to var kaķi.
"Salīdzinājumā ar cilvēkiem – ja cilvēkam nav kādas ķermeņa daļas, viņam ir invaliditāte. Tomēr mentāli mēs to jūtam. Mēs apzināmies, ka mūsu līdzcilvēki ir funkcionāli pilnvērtīgāki, un tas var nonākt mūsu galvā. Bet kaķiem jau tā nav, viņam jau ir pilnīgi vienalga, ka viņam nav tās kājas. No sākta gala tā jau viņam ir bijis, nepazinās, ka ir kaut kāda problēma. Dzīvo savu labāko dzīvi, tāpat kā jebkurš cits," viņš norādīja.
Saimniecei – kaķene, saimniekam – runcis
Mareks atzina, ka no visiem kaķiem, kuri kopš bērnības bijuši viņa dzīvē, Mališs ir sirdij vistuvākais.
"Es nezinu, kāpēc tas ir tā noticis, viņš absolūti... Laura neapvainosies, jo Laura to zina, ka viņš ir mans kaķis. Vienmēr, ja esam kaut kur atlaidušies, viņš atnāks pie manis. Nogulsies man uz vēdera un krūtīm. Glaudīsies, mīļosies un murrās. Laura var viņu paņemt, nu, tā, aiz labsirdības, un tad viņš aizies atpakaļ. Nolikt kaut kur sev, lai viņu arī pamīļo. Viņš varbūt pieklājības pēc kaut ko pamīļosies, bet tūlīt būs atpakaļ pie manis," sacīja saimnieks.
Lai arī Laura nejauši sludinājumos atradusi vēl vienu kaķi, kuram tieši tāpat kā Mališam un Pelei nav vienas kājiņas, viņa sapratusi, – stop –
ir jānovelk robeža starp vēlmēm un iespējām. Kamēr dzīve aizritēs Rīgas dzīvoklī, pilnīgi pietiek ar diviem kaķiem.
"Globālais mērķis ilgtermiņā ir – tomēr pārceļamies atpakaļ uz Latgales pusi, un tur attiecīgi, ja apstākļi atļaus, protams, mēs esam atvērti arī papildinājumam," sacīja saimniece.
