Kādā fotogrāfijā fiksēts kāda populārā ražotāja stends Polijā, kuru labi pazīst arī Latvijā, bet daudzums un sortiments krietni pārspēj to, kas ir Latvijas veikalu plauktos.
Lielveikali gan norāda, ka tiem nav pa spēkam piedāvāt visus produktus. To nav iespējams izdarīt fiziski.
Tomēr vienas veikalu ķēdes piedāvājums atšķiras Latvijā un pat kaimiņvalstī Igaunijā. Nelielajā Igaunijas pilsētā Tartu veikala plauktā atrodami fasēti steiki pat no Jaunzēlandes un strausa olas. Bet Rīgā nevienā no šiem veikaliem neko tādu neatrast.
Kamēr lielveikalu ķēžu darbinieki piesauc pētījumus, kas regulē piedāvājumu un pieprasījumu tirgu, tikmēr Latvijas tirgotāju asociācijā norāda, ka Latvijā ir daudz lielāka birokrātija kā citur. Šķēršļus liek arī izdotie likumi.
Latvijā pastāvošie likumi var radīt situāciju, ka lielie tirgotāji drīzāk no tirgus izspiedīšot mazākos vietējos ražotājus, un, iespējams, nākotnē lielākajiem firmas zīmoliem būs daudz plašākas iespējas izvērsties. Tomēr tas varot novest pie modeļa, kāds šobrīd ir Skandināvijā.
„Ekonomikas ministrija un Zemkopības ministrija Latviju ievirzījusi tādās kā skandināvu sliedēs, kur ir palikuši divi lielie tirgotāji. Daudzi, kas brauc uz Skandināviju sūdzas, ka tur veikalos ir ļoti maza izvēle. Līdzīgi ir Austrālijā, kur ir iznīdēti mazie veikali un palikuši tikai lielie veikalu tīkli.” stāsta Latvijas Tirgotāju asociācijas vadītājs Henriks Danusēvičs. „Tad mazajos veikalos, kas nav dižveikali, ir ļoti mazs sortiments: viens siers, gatavās smalkmaizītes, taču maizi gan nevar nopirkt,” viņš piebilst, mazos veikalos raksturojot kā „ātri uzkožamos pārtikas veikalus”.
