Šodien nopērkamie sērkociņi ir ļoti nekvalitatīvi, uzskata Plezers.
„Jāsaka, tas ir žēluma gals, nevis sērkociņš, bet imitācija par sērkociņiem. Viņš ir daudz tievāks, īsāks, neizturīgāks, un arī tā apdare tam ir rupja.
Mēs ražojām sērkociņus, kuri spīdēja un laistījās, bija biezāki, lielāki un, kad tos vilka mājsaimniecībā, tie nekad neplīsa.
Tagad, kad es to velku, ir jāuzmanās, cik viņu stipri var vilkt.”
Rūpnīcas bankrotē konkurences un dārgā apaļkoka dēļ
Pirms Otrā pasaules kara Latvijā bija piecas sērkociņu fabrikas, vēlāk tikai divas - „Komēta” un „Liepājas sērkociņi”, bet abas šīs fabrikas nācās likvidēt.
„Liepājas sērkociņi” bankrotēja 2005.gadā. Plezers uzskata, ka tas noticis sliktā mārketinga un ļoti lielās konkurences dēļ.
„Sērkociņu rūpnīcas „Komēta” un "Liepājas sērkociņi" nekomunicēja, sāka konkurēt viena ar otru. Liepājas rūpnīca bija mazāka, tai bija vājāks menedžments un līdz ar to nācās pārtraukt ražošanu,” sacīja Plezers.
Savukārt „Komēta” pārtrauca ražošanu tāpēc, ka, sākot no 2000.gada, līdz pat 2007.gadam ļoti strauji auga apaļkoku cenas. Šo apaļkoku „Komēta” iepirka tikai no Latvijas. 2000.gadā viens kubikmetrs maksāja 7-10 latus, bet 2007.gada beigās šī cena pieauga līdz 30 latiem.
Tagad sērkociņus gatavo no kartona, savukārt abas nu jau bankrotējošās rūpnīcas sērkociņus ražoja no Latvijā augušām apsēm, kas ir krietni cietākas par dienvidos augušajiem kokiem.
Pateicoties augstajai kvalitātei, mūsu sērkociņi bija iekarojuši visu pasauli.
Piemēram, „Komēta” 90% no saražotajiem sērkociņiem eksportēja uz Jemenu, Ēģipti, Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Vāciju un Angliju.
„Anglijai mēs vienmēr esam piegādājuši sērkociņus, un viņi ļoti augstu kotējās. Pat Anglijas karaliene zināja Latvijas sērkociņus,” saka Plezers.
Hobijs – sērkociņu kolekcionēšana
Kristīne Rāte lepojas ar iespaidīgu sērkociņu kastīšu kolekciju. Viņa sērkociņus sākusi krāt apmēram pirms 20 gadiem, un šobrīd kolekcijā ir 1760 sērkociņu kastītes un katra ir citādāka.
„Pirmo sērkociņu kastīti atradu savas mājas bēniņos. Tajā laikā vēl nebija nopērkamas dažāda stila kastītes. Tā nejauši noliku viņu plauktiņā, tad viņai pievienojās cita īpaša, vēl viena, vēl viena un sāka veidoties kolekcija,” stāstīja Kristīne.
Arī Kristīne uzsver, ka veikalos vairs nav nopērkami tik kvalitatīvi sērkociņi kā agrāk:
„Kvalitātes ziņā pats sērkociņš viennozīmīgi padomju laikos bija stiprāks, spēcīgāks, noderīgāks un stabilāks. Vieglāk aizšķiļams, mazāk lūstošs.
Ja vajag aizkurt ugunskuru lietū un vējā, tad mūsdienu sērkociņi, sevišķi suvenīrveidīgie, nav piemēroti,” atzina kolekcionāre.
Cik sērkociņu jāapēd, lai tie būtu dzīvībai bīstami?
Tam, kādā krāsā ir sērkociņu galviņa, nav nekādas nozīmes, apliecina Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta vadītāja Inese Mārtiņsone.
Pastāv vairāku veidu sērkociņi – tie, kas ir domāti kamīna un gāzes plīts aizdedzināšanai, kā arī drošības sērkociņi, kurus izmanto pārgājienu mīļotāji.
„Drošības sērkociņiem, kuri nesamirkst un ir ūdens izturīgi, klāt ir savienojums, kas var būt veselībai bīstams, piemēram, svina, hroma savienojumi, arī alva. Savukārt, tie, kurus mēs izmantojam mājās, tiem parasti klāt ir kālija perhlorāts, sērs un sarkanais fosfors,” atzīst Mārtiņsone.
Lai ierastie sērkociņi būtu cilvēkam bīstami, ir jāapēd vismaz 3000 sērkociņu galviņas.
Sērkociņu kvalitāti nosaka izmantotie izejmateriāli. Visticamāk, tuvākajos gados Latvijā netiks būvētas jaunas sērkociņu fabrikas, jo tas neatmaksājoties.
