Modes mākslinieks Bruno Birmanis veidojis dizainu Latvijas Olimpiskās vienības uniformām, arī biatlonistu, kamaniņu braucēju un bobslejistu starta formām, kuras visas rotā arī latviešu zīmes.
“Bobslejisti faktiski Soču olimpiādē aizsāka latvju zīmju profesionālu lietojumu, jo tas viņiem parādījās gan boba dizainā, gan arī uz krūtīm bija spēka josla. Acīmredzot, šis psiholoģiskais efekts kaut ko dod,” saka Birmanis.
Tātad tieši bobslejisti latviešu zīmju izmantošanu ieviesuši sportā, un pirmsākumi meklējami piecus gadus senā vēsturē. Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas ģenerālsekretārs Zintis Ekmanis stāsta, ka zīmju izvēlē tika piesaistīta latviešu literatūrzinātniece Janīna Kursīte-Pakule.
“Zīmes tika izveidotas noteiktā rindā, kas atrodas uz boba. Un tajā noteiktajā rindā bija uzdevums, lai būtu aizsardzība, veiksme, saikne ar kosmosu. Un tad šīs meitenes salika kopā. Bija viens uzstādījums – nelikt mūsu pērkonkrustu, lai lieki nekairinātu mūsu kaimiņzemes,” stāsta Ekmanis.
“Es tagad pateikšu – visi, kas uzliks auseklīti, visi iegūs pirmo vietu. Tā tas nav. (..) Pirmkārt, tā var būt viena zīme. Tad tā ir kaut kur iekšpusē, vai ārpusē redzama, uzlikt. Otrkārt, kamaniņu braucējām tā var būt gar malām, tādās vietās, kuras ir jānodrošina. Visbiežāk tā ir zīmju rinda, un tur arī jāskatās, kurā virzienā zīmju asumu virzīt: vai uz ātrumu, vai stabilitāti. Futbolā tās zīmes nebūs tās, kas hokejā vai bobslejā,” stāsta Kursīte-Pakule.
To, cik liela loma rezultātu sasniegšanā bijusi latviešu zīmēm, neviens, protams, izmērīt nevar, taču kaitējušas tās noteikti nav. “Mēs jau esam pieraduši visus šos gadus. Neteiksim, ka tā ir māņticība, bet ir zināms pieradums. Puišiem arī pateikts: ir jums tagad tāda aizsardzība, nepaslīdēs kāja. Lielā mērā, jā, zīmes mums ir palīdzējušas un aizsargājušas,” saka Ekmanis.
