Pētījuma rezultāti liecina, ka gandrīz 80% no pārstrādei nederīgiem atkritumiem rodas tādēļ, ka konteinerā tiek ievietotas citas lietas, nevis vieglais iepakojums. Gandrīz piektā daļa ir iepakojums, kas nemaz nav novirzāms pārstrādei.
Biedrības „Zero waste Latvija” pārstāve, Rīgas domes deputāte ("Par!"/"Progresīvie") Mairita Lūse norādīja, ka teju trešā daļa no visiem analizējamiem atkritumiem bijis tekstils. Liela daļa bijusi arī plastmasa, kurai konkrētajā konteinerā nebija jānonāk.
“Cilvēki reizēm šos konteinerus sauc par plastmasas konteineriem un tad nu met tajos rotaļlietas, dažādas plastmasas lietas, bet tas ir iepakojuma konteiners.
Šajā konteinerā vajadzētu mest tikai iepakojumu,” norādīja Lūse.
Taču arī iepakojums var būt maldinošs un šajā ziņā pie vainas nav iedzīvotāju nezināšana.
“Cilvēkam nav jābūt ķīmiķim – visam iepakojumam, kas ir veikalos, būtu jābūt šķirojamam. Piemēram, PET iepakojumus var šķirot tikai tad, ja tās ir dzērienu pudeles. Līdz ar to PET, no kā ir izgatavotas šampūna pudeles vai olu trauciņi, pārstrādei neder. Ļoti interesanti ir ar maizes maisiņiem, jo tos var izgatavot no diviem materiāliem – vai nu no PP vai nu no LDPE. PP pārstrādei neder,” skaidroja Lūse.
Speciālisti norādīja, ka vislielāko apjukumu cilvēkos varētu radīt dažādi polimēri. “ZAAO” Šķirotu atkritumu savākšanas daļas vadītāja Ginta Gailuma pauda, ka lielas neskaidrības rada tā saucamie čaukstošie materiāli: “Ja ar papīriem viss ir kārtībā, mēs saprotam, kas ir avīzes, grāmatas, žurnāli, kartona kastes, kārbas, tad ar polimēriem nav tik vienkārši, jo to ir vairāk kā 3000 veidu un pārstrādāt var tikai dažus”.
Gailuma par lielāko problēmu uzskata to, ka Latvijā gandrīz katram operatoram ir savas prasības par to, kas ir šķiroti un kas – sadzīves atkritumi. Tikmēr iedzīvotājiem ir vēl cita izpratne, kā rezultātā rodas apjukums.
