Kādā stikla taras pieņemšanas vietā Pārdaugavā, kura ir teju tikpat sena kā pati galvaspilsēta, pieņem tikai pudeles, burkas nepieņem, un tur arī nezināja teikt, kur var nodot burkas.
Latvijā nav daudz tādu ražotāju, kuri savu produkciju fasē tieši trīslitru baltā stikla burkās.
Uzņēmējs no Bauskas raidījumam skaidroja, ka tukšo taru atpakaļ pieņemt nevar, jo nav garantijas, ka pie viņa atgriezīsies tieši tā pati burka. To izmēri var būt dažādi, ja augstums atšķirsies kaut par pāris milimetriem, automātiskā vākošanas līnija trauku vai nu neaizvākos, vai arī saplēsīs.
“Otrkārt, burku mazgāšana, lai arī cik tīra tā būtu nonākusi atpakaļ ražotnē, prasa resursus, un šo burku mazgāšanai šobrīd Latvijā nav mašīnu, cik man zināms,” atzina pārtikas ražošanas uzņēmuma direktors Aivars Svarenieks.
“Un treškārt, jo ilgāk šī burka ir apritē, jo lielāks ir iestājies stikla nogurums, tas ātrāk plīst, jo to trīslitru taru, kuru pārstrādājam mēs, pārsvarā visu pasterizē, sterilizē aptuveni 100 grādu temperatūrā,” skaidroja Svarenieks.
Stikla taru uzņēmums atpakaļ nepieņem jau teju 6 gadus, to iepērk no Baltkrievijas.
Labākais, ko šobrīd varot darīt ar burkām, tās tiešām sadauzīt un iemest tam paredzētajā atkritumu konteinerā, lai lauskas nonāk uz atkārtotu pārstrādi.
Citi stikla taras izmantotāji ir vienojušies par vienu, kopēju pudeles standartu, bet trīslitru burkām tāda standarta nav.
“Pēc Padomju Savienības beigšanās tie standarti vairs nav nonākuši zem apzīmējuma “standarti”, tāpēc tas diez vai būs iespējams. Šādu ražotāju ir palicis maz, kas to trīslitru burku izmanto. Tam ir izveidojušies citi aizvietotāji. Tās ir mazāka tilpuma burkas, pārsvarā ar skrūvējamu vāku, nevis aizvalcējamu, plastikāta tara,” norādīja Svarenieks.
Uzņēmēja ieskatā arī depozīta sistēma, par kuru vēl jo projām neauglīgi diskutē Latvijas valdības gaiteņos, nebūs risinājums.
“Stikla taras veidu nav nemaz tik daudz, tie ir seši tilpumi un, ja tiks ieviesta depozīta sistēma, tad tas ir sarežģīts etaps, kurš jāpaveic tā, lai katra šo burku dimensija tiktu iekļauta normatīvajos aktos un pie tā tad arī pieturētos, lai šie trauki varētu atgriezties otrreizējā apritē. Bet mums kā rūpnīcai šobrīd nav mazgāšanas iekārtas,” stāstīja Svarenieks.
Tātad patērētājiem, kuri iecienījuši dažādu produkciju, kura pildīta attiecīgā tilpuma baltajā stikla tarā, nekas cits neatliek, kā vai nu to izmest stiklam paredzētajos atkritumu konteineros vai arī meklēt radus, draugus vai kaimiņus, kuriem burkas vienkārši atdot.
