Vairāki līdz šim veiktie pētījumi liecina, ka telpa, kas ir pārpildīta ar mantām, ne tikai krāj putekļus, bet arī ietekmē mūsu psihi, veselību un arī pašsajūtu.
Piemēram, nekārtīga un dažādiem priekšmetiem piepildīta telpa samazina koncentrēšanās spējas. Tas tā notiek tāpēc, ka mūsu acis vienmēr aptver nevis vienu punktu, kur skatāmies, bet gan arī visu apkārtējo telpu.
Un, jo vairāk apkārtēju stimulu, kam pievērst uzmanību, jo mazāk mēs spējam koncentrēties uz ko vienu.
Bet tad, kad grūti koncentrēties, krīt arī mūsu produktivitāte un spēja uztvert informāciju. Turklāt nekārtība var arī izraisīt stresu, satraukumu un pat depresiju.
Mantām pieblīvēta telpa var izsaukt arī dažādus miega traucējumus – sākot no nespējas iemigt, līdz pat nemierīgam naktsmieram.
Psihoterapeite Ināra Vārpa stāstīja, ka, ķeroties klāt telpas attīrīšanai, pirmkārt ir jāizvērtē tas, kāpēc mums šīs dažādās lietas ir nepieciešamas, kāpēc mēs tām esam pieķērušies un ko tās mums sniedz: “Drošību, vērtību, brīvību vai prieku – nu ko tas tev iedeva? Un, ja šobrīd tu no šīs lietas atbrīvosies, tad kas būs zaudējums, ar kuru tu netiksi galā?”
Eksperte mudināja izprast iemeslus, kāpēc no liekā ir grūti atbrīvoties, un risināt šo “atkarību” sarunā ar tuvākajiem vai speciālistu.
Attīrot telpu no liekā, jāsāk ir ar mazu stūrīti – un uzmanība jāpievērš dažādiem sadzīves priekšmetiem un tam, kā žēl ir vismazāk, piemēram, burciņām, kastītēm, savu dzīvi nokalpojušām elektronikas un sadzīves precēm.
Psihoterapeite ieteica katru dienu izmest aizvien vairāk liekā. Piemēram, pirmajā kārtošanas dienā atbrīvoties no vienas nevajadzīgas lietas: “Tad otrā datumā izmet divas, trešajā datumā – trīs, bet ceturtajā datumā izmet četras. Nu un tad apstājies varbūt pie septītnieka un sāc atkal no gala – pirmdien vienu, otrdien nākamo...”
Eksperte arī vērtēja, ka dažkārt ar mantām piepildīta māja diskomfortu rada apkārtējos, nevis cilvēkā, kurš to ielokā dzīvo.
Un, ja, piemēram, rodas vēlme tīrīt savu vecāku mājas, sākumā ar šo mantu īpašniekiem jāaprunājas: “Piemēram, jūsu omamma droši vien arī skaidri pateiktu, kas ir viņas argumentācija [mantas paturēt], vai kālab viņa nemet tās ārā. Viņai ir noteikti skaidra vīzija pašai sev.”
Daļai vecāka gadagājuma sabiedrības no mantām atvadīties ir grūti. Eksperte vērtē, ka tam par iemeslu var būt padomju laikos piedzīvotais, kad veikalos nekā nebija, un, lai vajadzīgo iegūtu, bija jāmeklē blats.
“Tas bija pazemojoši, tas bija ierobežojoši. Tev vajadzēja meklēt kontaktus un iespējas, Pielīst, maksāt ko papildus, proti, kukuļot vai vēl kaut kā [rīkoties], lai to dabūtu. Vai tev vajadzēja stāvēt 24 stundas pie veikala, jo tu zināji, ka rīt atvedīs apavus. Tas bija pazemojoši. Tā ir viena lieta – ka cilvēks beidzot ir dabūjis to mantiņu. Un viņš nedos to atpakaļ, viņš pie tās turēsies,” skaidroja psihoterapeite.
Vēl viens būtisks faktors, pie mantām pieturoties, ir arī taupība. Un tās vārdā mēs no paaudzes paaudzē nododam gan dažādus priekšmetus, gan arī drēbes.
Taupības vārdā mēs arī sakām – “saimniecībā noderēs”.
Taču, lai kāds ir šis iemesls, galavārds par to, ko atstāt un ko izmest, tomēr ir jāatstāj šo mantu īpašnieka ziņā.
Vārpa arī atklāja kādu stāstu no profesionālās pieredzes: kamēr māte ir slimnīcā, meita nolēmusi viņas mājās veikt lielo tīrīšanu: “Viņa izmet gultasveļu, viņa izmet mātes drēbes, sadedzina fotogrāfijas, izmet albumus. Viņa ir uztaisījusi tīru māju. Un atnāk māte un gandrīz ar infarktu nomirst. Ar kādām tiesībām [tas notika]? Neviens nevienam nepieder, nevienam nav tiesības ar manu dzīvi tā izdarīties!”
Pareizākais veids, kā māju sakopt un atbrīvoties no mantu krājumiem, ir to darīt kopā ar personu, kurai šīs lietas pieder.
“Man ir tāda pieredze bijusi – man ir draudzene, kura dzīvo ļoti askētiski un vispār lietas pie sevis nepatur. Un es teicu: “Hei, izej cauri manai bufetei!” Tā bija brīnišķīga lieta! To vajag? Nē, metam ārā. Tā ir cita lieta, kad tas ir saskaņots akts,” stāstīja eksperte.
