“Lieldienas ir brīdis dabā, kad tumsa un gaisma ir līdzsvarā un cilvēkam ir jāpiepalīdz gaismai vairoties. Tas tiek nodrošināts ar dažādām rituālām darbībām,” stāstīja Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja muzejpedagoģe Ieva Bērziņa.
Nozīmīgs simbols Lieldienās ir ola: “Tas ir dzīvības simbols. Vesela, pabeigta, noslēgta pasaule ar milzīgu potenciālu. Viss vēl tikai šķilsies, notiks un visi brīnumi ir tikai priekšā. Līdzīgi ir ar pavasari, ka visi brīnumi ir tikai priekšā”.
Tādēļ arī tika krāsotas olas. Ar tām, protams, pēc tam sitās, ripināja vai grieza uz līdzenas virsmas. Uzvarēja tas, kura ola apstājās pēdējā.
“Varam lepoties ar nokrāsotajām olām. Nofotografēt, aizsūtīt un priecāties par to, cik skaistas šogad sanākušas,” rosināja muzejpedagoģe.
Olas arī dāvināja radiem un draugiem. Tas ir veiksmes vēlējums.
“Varam salikt tās skaistā groziņā un uzkārt draugam vai radiniekam uz durvju roktura, lai viņam būtu prieks par šādu dāvanu,” idejās dalījās Bērziņa.
Šogad laikam īpaši svarīgi ir nopērties. Slimība ārā, veselība iekšā.
“Mēs varam draugiem un radiem pa gabalu pamāt ar pūpoliem un pakliegt, apaļš kā pūpols, vesels kā rutks,” teica Bērziņa.
Ja šogad šūpojamie, tad darām to vienas mājsaimniecības ietvaros.
“Šūpošanās ir auglības rits, ar kura palīdzību mēs paceļam savu dzīvība spēku. Mēs to pavairojam,” skaidroja muzejpedagoģe.
