Latvieši naudu pārsvarā krāj – liek dažādos pensiju fondos, krājkontā un depozītā. Un var jau šķist, ka naudu krāt ir visdrošākais veids, kā parūpēties, ka laika gaitā tās daudzums īpaši nemainās.
Taču tā, kā izrādās nav. Programmas “Neatkarīgais investors” vadītājs un “Indexo” padomes loceklis Toms Kreicbergs uzsvēra, ka nauda, kas stāv uz vietas, vienkārši zaudē savu vērtību.
“Es vienmēr jautāju cilvēkiem, kā viņi jutās Vecrīgā ar 10 latiem kabatā 2000. gadā un kā viņi Vecrīgā justos ar tiem pašiem 14 eiro kabatā. Šodien, 20 gadu laikā, piemēram, cenas Latvijā ir dubultojušās, tā kā inflācija neapšaubāmi, pat mērena inflācija apēd naudas vērtību,” skaidroja Kreicbergs.
Tātad, ja iekrātie 1000 eiro šobrīd šķitīs daudz, pēc kāda laika šī summa savu vērtību, iespējams, būs zaudējusi.
Šobrīd gan krājkontā, gan depozītā uzkrātā nauda laika gaitā ne pieaug, ne manāmi sarūk.
Pirms laika depozīts bija patiešām iecienīts uzkrājumu veids, jo uzkrātā nauda laika gaitā arī deva peļņu.
Ienesīgumu šādam uzkrājumu veidam deva pozitīvas Eiropas Centrālās bankas procentu likmes. Pēdējos gados likme ir negatīva, līdz ar to depozīta noguldījums ir bez peļņas, un dažas Latvijas bankas šādu iekrājumu veidu pat vairs nepiedāvā.
Nedaudz izdevīgāk naudu ir uzkrāt kādā no Latvijā pieejamiem pensiju līmeņiem – otrajā vai trešajā jeb tā sauktajā privātajā pensiju līmenī.
Tiesa, pie otrā pensiju līmeņa uzkrātās naudas cilvēks var tikt, sasniedzot pensijas vecumu, bet pie trešā jeb privātās pensijas uzkrājuma – sākot no 55 gadiem.
Bankas fondos ieguldīto naudu investē klienta vārdā. To, cik liels būs ienesīgums, ietekmē tas, cik riskantu ieguldījumu plānu pats klients izvēlas. Ja viņš bankai ļaus ieguldīt riskantos darījumos, tā var gan gūt lielu peļņu, gan tikpat lielus zaudējumus.
Bet, ja ar naudu banka apiesies uzmanīgi, peļņa un tāpat arī iespējamie zaudējumi būs mēreni.
“Luminor” bankas galvenais ekonomists Pēteris Strautiņš arī uzsvēra, ka uzkrājumi trešajā pensiju fondā sniedz nodokļu atlaidi ienākumiem: “Ieguldot pensiju trešajā līmenī, ir iespējams saņemt iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaidi summai, kas ir līdz vienai desmitajai daļai no ienākumiem. Tur ir arī dzīvības apdrošināšana un uzkrāšana, un citi instrumenti, bet pirmā izvēle būs droši vien trešais pensiju līmenis.”
Naudu var ne tikai krāt, bet arī investēt. Un, pirms spert pirmos soļus investīciju tirgū, jāparūpējas par savu esošo finanšu stabilitāti.
Programmas “Neatkarīgais investors” vadītājs Toms Kreicbergs skaidroja, ka tas, pirmkārt, nozīmē to, ka uz kakla nekarājas dārgi kredīti, kas velk bedrē.
Tāpat jāizveido tā sauktais naudas “drošības spilvens”: “Parasti tie ir, teiksim, trīs, četru mēnešu tēriņi, kurus mēs vienkārši turam kontā, rezervē – ja nu dzīvē kaut kas gadās. Šo naudu neiegulda. Tad, kad šis drošības spilvens ir sagatavots, tad jau var sākt ieguldīt un tām summām nav jābūt lielām. Tie var būt pat daži desmiti eiro mēnesī, ko mēs ieguldām.”
Otrkārt der ielāgot, ka absolūti drošu ieguldījuma stratēģiju nav.
Ekonomisks Pēteris Strautiņš stāstīja, ka nav vēlama nedz pārmērīga riska uzņemšanās, nedz arī kategoriska izvairīšanās no riskiem, jo abas stratēģijas, visdrīzāk, maksās dārgi.
“Kad ir visvairāk bail pirkt, varbūt tādā brīdī pirkumi būs veiksmīgāki. Protams, ir arī tāds populārs teiciens finanšu tirgos, ka ir riskanti ķert krītošu nazi, – var sagriezties!”
Toms Kreicbergs pamācīja, ka ieguldījumu riskus var izsvērt, saprotot, vai plānotās investīcijas ir spekulācija vai saprātīgs ilgtermiņa ieguldījums: “Spekulācija ir kaut kāda lieta, ko es nopērku un ceru, ka es varēšu dārgāk pārdot kādam citam, un tur ietilpst tas pats zelts. Tur ietilpst kripto, visādas citas lietas, kur pats aktīvs pats par sevi, viņš man peļņu nenes, man ir kādam citam viņš jāpārdod par dārgāku cenu, un tā ir diezgan riskanta spēle.”
Teju populārākais spekulācijas piemērs mūsdienās ir kriptovalūta, kuru ekonomisti pielīdzina piramīdas shēmai. Tās pircēji šo valūtu iegādājas, cerot, ka iegādāsies arī citi. Ja citi to darīs, augs arī kriptovalūtas vērtība.
Savukārt vēsturiski populārs spekulatīvs ieguldījums ir zelts, kura cenas vēsturiski svārstās, un tā vērtības kritumi reizēm ir bijuši pat vairākkārtīgi.
Iespēju ar spekulācijām nopelnīt abi finanšu eksperti pielīdzināja azartspēlēm – laimēt pasakainu naudas summu var, taču tikpat labi var zaudēt arī visu līdz pēdējam.
Pretēji spekulācijām ir saprātīgi ieguldījumi. Tie ir tādi, kas paši rada ekonomisko vērtību. Klasisks piemērs ir ieguldījums biznesā – kaut vai, ja tas ir veiksmīgs, investors saņem dividendes jeb uzņēmuma tīrās peļņas daļu, kas pienākas akcionāram.
Finanšu eksperts Toms Kreicbergs pie šādiem ieguldījumiem pieskaita arī aizdevumus un obligācijas, kā arī ieguldījumu nekustamajā īpašumā.
“Šo risku var pārvaldīt – tas vairs nav kazino. Tu, visticamāk, ilgtermiņā nopelnīsi, bet riski būs, un, ja būs krīze, var būt lieli kritumi. Bet nu ilgtermiņā, visticamāk, būs OK. Tā kā tā ir tā atšķirība starp spekulāciju un šiem saprātīgajiem ilgtermiņa ieguldījumiem.”
Latvijā populārākais ieguldījumu veids ir nekustamais īpašums. Bet, lai to iegādātos, visticamāk, jau uzreiz būs nepieciešama krietna naudas summa.
Mazāki līdzekļi būs nepieciešami, lai iegādātos dažādu uzņēmumu akcijas un daļas.
Ekonomists Pēteris Strautiņš atklāja, ka tāda vispārēja gudrība par darbošanos akciju tirgū ir tāda – jo cilvēks jaunāks, jo var atļauties iegādāties lielāku akciju daļu.
“Cilvēkam kļūstot vecākam, tā akciju daļa drīzāk ir jāsamazina. Jo, ja cilvēkam pirms aiziešanas pensijā 100 procenti stāv akcijās un tad notiek kritums par vairākiem desmitiem procentu – kādi ir bijuši un ne tik senā pagātnē –, tad viņš, aizejot pensijā, to kritumu “nofiksē”.
Pirkt var gan atsevišķu uzņēmumu akcijas, gan arī indeksus jeb dažādu uzņēmumu akciju grozus.
Piemēram, investors ir nolēmis nopirkt kafijas uzņēmuma “Rozīte” akcijas. Viņš tās nopērk un gaida, kad uzņēmuma akciju cena kāps.
Taču tad investors var nopirkt akciju grozu – teiksim, zināmu apmēru akciju no visiem Latvijas kafijas uzņēmumiem. Un to sauc par akciju indeksu.
Finanšu eksperts Toms Kreicbergs gan minēja, ka, lai veiksmīgi darbotos akciju tirgū, svarīgas ir ne tikai priekšszināšanas, bet arī laiks, jo liela daļa savas ikdienas būs jāpavada, sekojot izmaiņām akciju tirgū.
“Protams, arī ar indeksu fondiem ir savi riski, ir lietas, kas ir jāizprot, pirms tu to sāc darīt, nevajag uzreiz skrietu pirkt tikai tāpēc, ka es to pieminu, taču kopumā priekš amatieriem, man liekas, indeksu fondi ir vieni no ērtākajiem un saprotamākajiem risinājumiem,” pauda Kreicbergs.
Vienlaikus abi eksperti arī mudināja ielāgot, ka finanšu tirgū nepastāv tāds termins kā “stabils ieguldījums” – riski jebkurā gadījumā būs, taču katram atliek vien pašam izsvērt, cik lielu viņš var uzņemties.
