Gatavošanās ziemas saulgriežiem senajiem latviešiem vienmēr bija svarīgs notikums, un šie svētki tika vienmēr kārtīgi arī svinēti.
"Ir jāsakārto savs prāts un jānomierina domas. Un to var darīt, gatavojot tradicionālos telpu rotājumus – puzurus, saulītes, ķistas. Te mēs redzam kartupeļu saulīti: vidū mums ir kartupelis, kartupelī iekšā tiek iespraustas smildziņas, niedru pušķīši, vārpiņas. Man konkrēti ir auzu salmi rokās ar visām auzām. Ņemu īlenu un iebakstu vēl vienu caurumu kartupelī, un tajā vietā iespraužu salmu," rāda Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja muzejpedagoģe Ieva Bērziņa.
Pandēmijas laikā varam satikties ar radiem ārā, kopīgi ievākt smilgas un tad katrs doties uz savām mājām gatavot rotājumus. Ja ir pieejami salmi, tad var veidot jau kaut ko sarežģītāku, piemēram, puzurus. Savukārt bērniem patiks taisīt ķistas.
"Tas ir ļoti vienkārši. Tinot ap krustiņu, pamatnē var izvēlēties divus salmus vai zariņus, vai koka iesmiņus, ap kuriem var aptīt dažādas krāsas dzijas. Tā ir gan iespēja parunāt vienam ar otru par to, kādas krāsas mums ģimenē vislabāk patīk, apspriest to, ko saprotam ar latviskām krāsām, kuras mēs izjūtam savai tautai piederošas," stāsta Bērziņa.
Vīriem bija obligāti jāsagatavo svarīgākās sastāvdaļas svētku mielastam.
"Puišiem, vīriem bija jābrūvē alus. Otrs vīru darbs – bija jānokauj cūka. Saimniecei un meitām rūpe – sagādāt bagātīgu mielastu, jo Ziemassvētkos ir deviņas reizes jāēd," uzsvēra Bērziņa.
Šajos Ziemassvētkos tētis viens pats var aiziet uz veikalu, kā tas arī būtu jādara, ievērojot pandēmijas ierobežojumus, bet vēlāk mājās ģimene kopīgi pagatavo kārtīgu maltīti.
"Tradicionāli galdā tika likti zirņi, pupas un tas ko sauc par dzīvu labību – diedzēti graudi. Svētkos tiek likta uz galda cūkas gaļa – vai nu cepetis, vai šņukurs. Arī ēdiens, kas saucas koča, pazīstams ar nosaukumu grūdenis vai zīdenis – tie ir putraimi, sīpoli un tiek vārīta cūkas pusgalva," norādīja muzeja speciāliste.
